Divu okeānu noslēpums

XIII nodala PRET DZIMTENES KRASTIEM

Naktī uz divdesmit pirmo augustu «Pionieris» pa­brauca garām Faninga salām, kas retā virknē stiepās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Pametis tās pa labi, «Pionieris» iebrauca okeana bezgalīgajos klajumos, kas bija gandrīz pilnīgi tukši līdz Japanas salām. Vienīgi dažas vientuļas saliņas un aizmirsti rifi skopi atdzīvināja šos neaptveramos ūdens plašumus, kuri toties dienvid­austrumos no «Pioniera» ceļa biezi nosēti ar neskaitāma­jām Maršala un Karolinu archipelaga salām.

Seit milzīgajos, drošajos dziļumos, cenšoties iegūt vēl dažas stundas sacensībā ar sauli, kas steidzās zemūdenei priekšā, kapteinis laida darbā visas «Pioniera» rezerves un kāpināja ātrumu līdz divpadsmit desmitdaļām. «Pio­nieris» tagad joņoja ar zemūdens braucienos neiedomā­jamu ātrumu. Melnajos ūdens slāņos tas lidoja kā kvēlo­joša komēta ar baltu tvaika asti. Neviena dzīva būtne, kas tam gadījās ceļā, pat visžiglākie delfini un zobenzi­vis, nepaguva pašauties sānis un nobeidzās, mirkli pie­skaroties līdz divi tūkstoši divi simti grādiem nokaitēta­jam zemūdenes korpusam. Pat milzīgam kašalotam, kas nelaimīgi pagadījās ceļā, «Pionieris» neuzskatīja par vajadzīgu padot ceļu un kā gigantisks ugunsšķēps izšā­vās tam cauri.

Braucot ar tādu ātrumu, trešās dienas beigās zem­ūdene bija ietaupījusi apmēram piecas stundas, un tagad to no Nipona salas — pašas lielākās Japanas salu vidū — ziemeļu malas šķīra pavisam tikai tūkstoš kilometru.

Nepabeigtie darbi jau bija gandrīz galā. Vajadzēja vienīgi savest kārtībā apgaismošanas un signalizacijas tīklu dzīvojamās telpās, nokrāsot dažas mašīnas un starp­sienas, izšķirot materialus un darba rīkus, kas iekraušanas laikā bija samesti izejkamerā. Vecākais leitnants atlika šos mazāk nozīmīgos darbus uz beigām, lai ar tiem no­darbotos pēc kopējās sapulces, kurai bija jānotiek šo­vakar.

Dzīve uz «Pioniera» iegāja savās parastajās sliedēs. Taču komanda tagad ilgojās pēc darba. Darbs atļāva kaut mazliet, kaut īsu brīdi laiku laikiem aizmirst nedzīstošo brūci, smago zaudējumu, ko piedzīvojusi draudzīgā saime, kas tagad traucās pretī viesmīlīgajiem, vēlīgajiem Dzim­tenes krastiem. Skumjas par bojā aizgājušo biedru aptum- šoja atgriešanās prieku.

Pulksten divdesmitos divdesmit otrajā augustā, gan­drīz pie pašiem dzimtenes ūdeņiem, komisārs Sjomins nolika kopēju sapulci visiem komandas locekļiem, kas nav aizņemti sardzē un dežūrās, lai rezumētu zinātniskos, iechniskos un militāros rezultātus, kuri gūti šai vēsluriskajā padomju zemūdenes braucienā pāri diviem okeā­niem — braucienā, kas vēlāk k|ūs slavens visā pasaulē.

Noliktajā laikā sarkanajā stūrītī sāka ierasties ļaudis. Pulcējās klusu, bez parastās rosības. Sanāca nelielos pul­ciņos, sarunajās pusbalsī, pieklusa, uz brītiņu iegrimuši citās domās, un atkal mēģināja uzsākt sarunu.

Garš, šaurs galds, pārklāts ar sarkanu vadmalu, stā­vēja telpas vidū, taču neviens pie tā nepiesēdās. Arī pie bufetes, uz kuras bija salikti šķīvji ar viegliem uzkoža­miem, kūkām, saldumiem un minerālūdeņiem, nebija pa­rastā trokšņa, jautrās kņadas, joku un smieklu.

Ieradās referenti: profesors Lordkipanidze, profesors Šelavins un Kozirevs. Viņi, izņemot zoologu, nosēdās pie galda un sāka sakārtot savus konspektus un piezīmes. Zoologs, domās iegrimis, pastaigājās gar brīvo sienu galda viņā pusē.

Beidzot ieradās kapteinis un komisārs. Komisārs, kas šādās sapulcēs parasti izpildīja priekšsēdētāja pienāku­mus, pazvanīja, un visi ieņēma vietas. Īsos vārdos komi­sārs raksturoja šīsdienas sapulces uzdevumu un deva vārdu okeanografam profesoram Selavinam. Šoreiz okea­nogrāfā ziņojums rosību neizraisīja. Tas bija īss, sauss un lietišķs. Šelavins ziņoja par daudzajiem ievērojamiem atklājumiem, kas izdarīti ar neparastās zemūdenes pa­līdzību, par jaunām zemūdens kalnu grēdām, par līdz šim nepazītām dziļūdeņu straumēm, par jauniem atklājumiem sāļu, gāzu un temperaturu sadalē dažādos okeana rajo­nos un dziļumos, par magnētisko un graviometrisko mērojumu rezultātiem, par ledus izveidošanās procesiem un likumiem Antarktikā, par zinātnes vēsturē pirmo reizi cil­vēka acīm novēroto zemūdens vulkānā izvirdumu. Visi šie atklājumi un novērojumi, pēc Šelavina vārdiem, paver okeanografijas vēsturē jaunu, spilgtu lappusi un paceļ pa­domju zinātnes autoritati un nozīmi neaizsniedzamā aug­stumā.