Divu okeānu noslēpums

Uzstādamies pēc Šelavina, zoologs nespēja uzreiz savu ziņojumu iesākt. Viņš ar pūlēm koncentrēja domas, novirzījās no temata, atkārtojās un tikai ziņojuma vidū nomierinājās, pamazām aizrāvās un ar parasto dedzību sāka runāt par viņa iemīļotās zinātnes jomā gūtajiem pa­nākumiem šai neparastajā braucienā. Viņš runāja par neskaitāmām jaunatklātām okeānu dzīvnieku valsts su­gām, ģintīm, dzimtām un pat klasēm, par dziļūdeņu un jūras dibena faunas dzīvi, strukturu, barību, par to, cik ārkārtīgi nozīmīgs ir atklājums, ka vēl līdz šim okeana dzīlēs dzīvo pleziozauri — tālo ģeoloģisko laikmetu dzīv­nieku valsts paliekas, runāja par ievērojamo atradumu — jaunas klases zeltražiem moluskiem, kuri, pateicoties Coja pūlēm, kļūs neizsīkstošs zelta avots Padomju zemes va­jadzībām, pieminēja arī līdz šim zinātnei nepazīstamos milzīgos krabjus. Beidzot zoologs tā aizrāvās, ka priekš­sēdētājam vajadzēja vairākas reizes viņam atgādināt, ka viņa laiks jau sen izbeidzies.

Pēc zoologa runāja Kozirevs, kas sapulcei pastāstīja par zemūdenes lielo izturību manevrēšanas un kaujas spējām un sevišķi par tās mechanismu un aparatu vien­kāršību, kas atļauj ar savstarpēji aizvietojamu daļu un veselu agregatu palīdzību ātri un viegli izdarīt remontu un pat pilnīgi atjaunot zemūdenes iekārtu un apbruņo­jumu visīsākajā laikā. Tieši tāpēc izdevies ļoti ātri pašu spēkiem likvidēt tik nopietnu avariju, kāda notika ar zem­ūdeni pie Rapanui salas.

Pēdējais vārdu ņēma kapteinis. Viņš rezumēja visu, ko pirms viņa pa specialitātēm bija ziņojuši referenti, tomēr vairāk pievēršoties cilvēkiem, kuru pašaizliedzīgais darbs, entuziasms un pašuzupurēšanās devusi iespēju padomju zinātnei sasniegt visas šīs uzvaras. Ar sirsnīgu siltumu viņš atsaucās par profesoru Lordkipanidzi, atgādinādams, par kādu cenu un ar kādām dzīvības briesmām viņš ie­guvis materialus par pleziozauriem — krīta perioda re­liktiem; par profesoru Šelavinu, kas tikko nebija aizgājis bojā, pētījot Atlantijā kalnu labirintu un atklājot tur kris­tālisko zeltu; par Coju, kas ar nesalaužamu nelokāmību un neatlaidību strādāja pie savas idejas — radīt veselas fabrikas ar moluskiem, kuri iegūtu jūras zeltu. Ar neslēptu satraukumu kapteinis pēc tam sāka raksturot zemūdenes ekipāžā brīnišķīgo, pašaizliedzīgo darbu un rīcību visā šai vēsturiskajā braucienā. Viskritiskākajos brīžos — mag­neta torpēdu uzbrukumā Atlantijā, milzīgo ledus kalnu gūstā un beidzot pēdējās katastrofas laikā pie Dienvidu saulgriežu loka — nevienu mirkli panika nav atradusi vielu padomju ļaužu sirdis uz zemūdenes. Par ekipāžā nesatricināmo izturību, mieru, priekšzīmīgo disciplinu un morālo spēku var būt lepna un priecīga mūsu lielā Dzim­tene, kura pratusi izaudzināt tik uzticīgus dēlus, kvēlus cīnītājus par komunisma uzvaru tiklab tās robežās, kā arī tālu aiz tām … Pat viena zemūdenes komandas lo­cekļa neģēlīgā nodevība nav varējusi salauzt ekipāžā garu. Zemūdenes remonts un atjaunošana pēc sprā­dziena — tā ir varonīga cīņa, kuru var stādīt augstāk par daudzām kaujām un sadursmēm. Pietiek atminēties-Pav- ļiku, kuru komanda uzņēma pie sevis un ar vīrišķību, ne­lokāmību un disciplinu īsā laikā tā pāraudzināja, iesak- ņoja viņā tās pašas īpašības, ka šis vienkāršais zēns tagad var būt par drošsirdības, vīrišķības un apķērības paraugu daudziem jo daudziem mūsu Dzimtenes zēniem viņa ve­cumā un pat vecākiem.

Kapteinis uz mirkli apklusa. Pār viņa seju pārskrēja ēna, acis pa pusei pievērās. Lēni, it kā milzīga smaguma nospiests, ar redzamu piepūli viņš runāja tālāk:

—   Biedri! Tagad gribu pieminēt smagos zaudējumus, ko cietusi mūsu draudzīgā, cieši vienotā saime …

Atstumto krēslu troksnis uz mirkli pārtrauca viņa runu. Visi piecēlās un mēmā klusumā, ar noliektām gal­vām klausījās kapteinī.

—   Mēs esam zaudējuši jauno biedru, leitnantu Jtiriju Pavloviču Kravcovu. Neraugoties uz aizrautīgo rak­sturu, pietiekamas izturības trūkumu, kas izskaidrojams ar viņa jaunību, viss liecināja, ka no viņa būtu izveidojies drošs, godīgs, Dzimtenei uzticīgs komandieris. Pietiek atcerēties viņa rīcību avarijas laikā ledus tunelī. Ievai­nots, zaudēdams samaņu, viņš tomēr neatstāja savu pos­teni, prasot maiņu. Viņš krita varoņa nāvē. Nerēķinoties ar savu vājumu pēc pēdējā ievainojuma, ne mirkli ne­domājot, viņš metās uz nodevēju Gorelovu, lai to aiztu­rētu. Viņš gāja bojā… Taču ar šo soli viņš sagādāja iespēju saviem biedriem izpildīt svarīgo uzdevumu.

Brīdi klusējis, joprojām valdot tam pašam mēmajam un skumjajam klusumam, kapteinis turpināja:

—   Mēs esam zaudējuši arī mūsu ūdenslīdēju vecāko, mīļo biedru, jauko, atsaucīgo cilvēku, Dzimtenei bezgalīgi