Divu okeānu noslēpums

Pavļiks pacēla acis. Pār viņu bija noliecies Gorelovs. Galvenais mechaniķis izskatījās bāls kā vasks. Plānās lūpas bija pelēkas un savilktas mākslotā, nedzīvā smaidā. Dziļi iekritušajās, melnajās acīs jautās izbailes. Augsto pieri klāja sīkas sviedru lāses.

Pats nesaprazdams, kāpēc, Pavļiks pēkšņi sajuta, ka šīs bailes pārgāja arī uz viņu. Nenovērsdams no Gorelova acis, viņš izbiedēts čukstēja:

—  To es nupat… nupat kā atradu, Fjodor Michai- lovič…

Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš paņēma papīra gabaliņu no Pavļika rokām, izslējās, pavērās tajā un aiz­smakušā balsī vaicāja:

—   Kur tad tu to atradi, Pavļik? Kādas blēņas! Pie­dod, lūdzu, ka tevi iztraucēju… Velna būšana! Es ne­zin kāpēc iedomājos, ka esmu nozaudējis kādu slepenu dokumentu …

Viņš iebāza pirkstus svārka augšējā kabatā un izvilka nelielu, rūpīgi salocītu papīra lapiņu.

—   Bet re, kur tas ir! Guļ kabatā un klusē. Ū, kā no­bijos, Pavļik! Tu taču zini, cik pie mums stingri jāglabā kara noslēpumi… Sāku kāpt lejā, atskatos un redzu — tu noliecies pie manas kajites durvīm, pacel papīru un lasi. Man taisni sirds aiz bailēm sažņaudzās. Izrādās, tīras blēņas!… — Viņš atkal ieskatījās papīra strēme­lītē, pagrozīja to pirkstos un iesmējās: — Un turklāt tas nemaz nav mans. Droši vien kāds iedams te izmetis. Nu, vai tu uz mani nedusmojies, Pavļik?

Pavļika plaši ieplestajās acīs vēl aizvien bija jauša­mas bailes un lūpas nemanot drebēja, tomēr viņš, mazliet stostīdamies, atbildēja:

—   Nē … protams … Es tikai ļoti nobijos … Jūs tā uz mani paskatījāties… — Un Pavļiks vāri pasmaidīja, bikli raudzīdamies Gorelovā.

—   Nu tad jauki! Tātad salīgām mieru. Kur tu nupat gribēji iet? Vai zini ko? Es dodos uz elektrolizes nodaļu. Tu esi tur bijis? Droši vien ne! Bet tur ir ļoti interesanti. Nāc man līdz. Es tev visu izskaidrošu.

Nevērīgi viņš iebāza papīra strēmelīti kabatā, strauji pagriezās un sāka soļot pa gaiteni. Pavļiks klusēdams viņam sekoja.

Viņi devās lejup pa lūkas metala vītņu kāpnēm un no­nāca spoži apgaismotā apakšējā gaitenī, kas tāpat ar ūdeni necaurlaidošām šķērssienām bija sadalīts atseviš­ķos nodalījumos. No katra gaiteņa nodalījuma pa labi un kreisi atvērtas durvis veda mašīnu telpās.

Gorelovs, turēdams Pavļiku pie rokas, ieveda viņu pir­majās durvīs pa labi. Viņi iegāja plašā, gaišā telpā ar lie­lām mašīnām un aparatiem. Daži no tiem bija pilnīgi no­segti ar metala cilindriem, kubiem un kupoliem, apvīti ar resnām vadu dzīslām; savā starpā un ar blakus telpām tos savienoja dažādu krāsu caurules. Mašīnas lielāko tiesu pilnīgi vai pa daļai sedza stikla jumoli, un tad skaidri bija redzama klaņu un kloķvārpstu raitā gaita, enkuru straujā rotācijā, gausā, it kā domīgā zobriteņu griešanās. Ārpusē uz mašīnu metala vai stikla ietērpa cits pie cita atradās dažādi kontroles un mērojamie apa- rati ar ciparnīcām, lokveida skalām, rādītājiem, dažādas krāsas šķidrumu stabiņiem, zaļām, sarkanām un dzelte­nām spuldzītēm. Rādītāji trīcēja, drebēja vai arī lēni slī­dēja pa savām skalām; spuldzītes gan nodzisa, gan iede­gās, gan dega vienādi un nemitīgi; šķidrumu stabiņi te cēlās, te krita.

—  Tā ir ģeneratoru un transformatoru nodaļa, — Gorelovs paskaidroja. — Redzi šīs resnās troses, kas nāk no ārējās sienas? Tās ir ārējo trosbateriju troses. Tās ievada še elektrisko strāvu, ko rada temperaturu starpība starp bateriju daļu, kas atrodas pie okeana siltās vir­smas, un otru daļu, kas pa mūsu zemūdens kalna nogāzi nolaista četri tūkstoši metru dziļumā, kur temperatūra ir apmēram tikai vienu grādu virs nulles. Še ienāk augst­sprieguma līdzstrāva. Daļu šīs strāvas mēs izmantojam nepārveidotu, piemēram, ūdens elektrolizei, turpretī otra daļa — ar spēcīgu pārtraucēju tiek pārvērsta pulsējošā strāvā, bet pēc tam, rau, šis transformators to pārveido zemsprieguma strāvā, kas pa augšējiem vadiem — redzi, pie griestiem! — nonāk kreisajā nodalījumā, akumula­toros, un tos uzlādē.

Pavļiks jau bija še uzkavējies kopā ar Maratu, un nekā jauna Gorelovs viņam nepastāstīja. Tas viss viņam bija jau zināms. Taču pateikt to Gorelovam viņam nezin kāpēc trūka dūšas. Viņš laipni māja ar galvu un tai pašā laikā domāja, ka nokavē pārsiešanu un noteikti dabūs brāzienu no Arsena Davidoviča un varbūt zoologs pats jau gatavojas viņu, Pavļiku, meklēt. Ko darīt? Varētu to pasacīt Gorelovam, pieklājīgi, vispieklājīgākā kārtā at­vainoties un pateikt: redz, tā un tā . . . Taču nē, nē! Tas ir pilnīgi neiespējami. Viņš varbūt atkal sadusmosies?

Viņi iegāja pa starpsienas arku nākošajā nodaļā — elektriskajā apakšstacijā, kas kalpoja zemūdenes korpusa nokaitēšanai, braucot «ar tvaiku», kad plāna karsta tvaika kārta iekļauj kuģi un atvieglo tā kustību ūdenī; pēc tam — kompresoru nodaļā, kur spēcīgi kompresori ar saspiestu gaisu izpūš balasta, regulēšanas un diferences cisternas, atbrīvo tās no ūdens svara, lai zemūdene va­rētu iznirt vai ieturēt līdzsvaru. Tad nāca nodaļa ar sa­spiesta gaisa baloniem, bet aiz tās, daudz zemāka un šau­rāka, atkal ģeneratoru un transformatoru nodaļa.