Divu okeānu noslēpums

Pēkšņi Gorelovs apklusa, it kā kaut ko atcerējies, un smaidīdams vaicāja:

—   Jā! Saki, lūdzu, Pavļik … es pirmīt nepaskatījos un papīriņu aizmetu … vai tu neatceries, kas tur bija rakstīts?

Pavļiku bija savaldzinājis kāds aparats, kura rādītājs strauji un neatlaidīgi virzījās augšup, un viņš nedomā­dams atbildēja:

—   Nē, Fjodor Michailovič, neatceros … kaut kādi ne­sakarīgi skaitļi … Es pat nepaguvu izpētīt… Bet kāpēc šis rādītājs virzās augšup un vēl tik strauji?

—   Rādītājs signalizē, ka šajā balonā spiediens pie­aug — tātad balons pārpildīts ar gāzi; tomēr tūlīt otrs automatisks aparats izlaidīs no balona lieko tiesu, un rā­dītājs atkal kustēsies normāli.

Tā arī notika. Līdzās aparatam ar satraukto rādītāju iedegās dzeltena spuldzīte, rādītājs nodrebēja, apstājās, pavirzījās atpakaļ, tad atkal apstājās un lēnām, tikko jaušami, no jauna cēlās uz augšu.

—   Cik tas interesanti! It kā mašīnas būtu dzīvas. Pa­šas sevi kontrolē. Liels paldies, Fjodor Michailovič! Vai jūs man atļautu aiziet? Man jau sen vajadzēja ierasties uz pārsiešanu. Arsens Davidovičs droši vien briesmīgi noskaities.

Pavļiks tagad runāja žirgti, paļāvīgi un droši. Patiesi, kāpēc viņš līdz šim bija tā kautrējies no Fjodora Michai- loviča? Nudien, viņš taču ir pavisam vienkāršs cilvēks! Tikai nerunīgs, drūms. Bet patlaban gluži pretēji: gan­drīz pat jautrs, jokojas. Un cik interesantas lietas parā­dīja, cik interesanti paskaidroja! …

Pavļiks žigli, gandrīz skriešus metās augšup pa vītņu kāpnēm, taču pusceļā pēkšņi apstājās, mirkli šaubīda­mies pamīņājās un drāzās atpakaļ uz ģeneratoru telpu.

Ar jautru seju viņš skrēja gar tagad jau pazīstamajām mašīnām. Fjodors Michailovičs tik labi visu izskaidro … Kāpēc gan nepajautāt viņam? Un arī viņam droši vien būs patīkami. Viņš tik labprāt visu parādīja un iz­skaidroja.

Gorelovs nekustīgi stāvēja cieši noslēgtās arkas priekšā, nolaidis garās rokas, sadrūvējies, vērdamies vienā punktā. Pavļika skaņā balss un viņa soļu ašā di- poņa atgrieza Gorelovu it kā no nezināmas tālienes atpa­kaļ zemūdens kuģa spilgti apgaismotajā telpā. Viņš uz­reiz nespēja atjēgties un pirmajā brīdī neizpratnē blenza rosīgajā Pavļikā.

—   Fjodor Michailovič, es atcerējos. Paskaidrojiet man, lūdzu, ko nozīmē «koordinātes» . .. «precizas koor­dinātes» … mani ļoti interesē.

Gorelovs nodrebēja un sāka mocoši klepot. Viņa seja saviebās — laikam no šīs negaidītās klepus lēkmes. To­mēr tas viss drīz pārgāja. Gorelovs ar kabatas lakatiņu noslaucīja seju un dobji jautāja:

—  Koordinātes? … Kur tu sastapies ar šo vārdu, Pavļik?

—   Nu tai papīriņā, ko es atradu gaitenī… Es šo vardu nesapratu, un tas man palika prātā. Gribēju pajau­tāt Cojam, taču jūs man droši vien paskaidrosiet labāk …

Gorelovs viegli uzsita Pavļikam uz pleca un gandrīz laipni pasmaidīja.

—   Ļoti pateicos par uzticību. Tu vari nākt pie manis, mīļais, kad vien tev ievajagās un pēc jebkādiem paskaid­rojumiem. Būšu vienmēr tavā rīcībā. Bet koordinātes … M-m-m … Koordinātes — tie ir tādi lielumi, ar kuru pa­līdzību ģeogrāfijā vai, teiksim, kuģniecībā nosaka . .. M-m-m … Nu, kā tev lai paskaidro? … Precizi nosaka kāda punkta stāvokli plaknē vai telpā. Nu tā … Vai sa­prati, Pavluša?

Patiesību sakot, Pavļiks ne visai saprata šo paskaid­rojumu, taču viņam negribējās atzīties. Un galu galā nav jau nemaz tik svarīgi pilnīgi saprast šo savādo vārdu.

—  Viss skaidrs, Fjodor Michailovič. Liels paldies! Skrēju pie Arsena Davidoviča. Nu gan es dabūšu!

X nodaļa ŪDENSAUGU BIEZOKNĪ

Milzīgs bruņurupucis, bailēs izvalbījis melnās acis, kas spīdēja kā lielas zīles, grozīja galvu uz garā, izstieptā kakla, nira dziļumā, šaudījās no vienas puses uz otru, iz­

pletis platās, plakanās pleznas kā airus, tad kā putns strauji šāvās augšup.

Priecādamies par savu kustību straujumu un veiklību, laimīgi smiedamies, Pavļiks sekoja tūlīt aiz bruņurupuča, te satverdams to aiz pleznām vai īsās, resnās astes ar smailu galu, te aizsteigdamies tam priekšā, te gandrīz pavisam atlaizdamies uz bruņurupuča kuprainās, cietās muguras, kuru kā tumši, ovāli krāsns podiņi viscaur klāja bruņas.

Apkārt šaudījās zili svēdraini loči, raibas biezlūpes un papagaiļzivis; ķēmīgie jūras buļļi uzlidoja no jūras di­bena un krita atkal atpakaļ; gausi un ļengani aizpeldēja lāsainie jūras kazragi ar cietām, lielām zvīņām un trim asām šautrām uz muguras; kā zibens aizšāvās skaistās, zeltainās doradas. Kaut kur sānis locīdamās aizlavījās lielo, bāli rudo jūras zušu saime. Līdz nāvei pārbiedēta ežazivs, no visa spēka neveikli ķepurodamās, traucās aug­šup un, izbāzusi virs ūdens snuķītim līdzīgo degunu, ievilka gaisu, piepūtās kā bumba un apsviedās uz mugu­ras, izplezdama uz visām pusēm ienaidniekiem par biedi­nājumu savas neskaitāmās adatas. Fizaliju un daiļo si- fonoforu pulks, mirguļodams greznās, zeltaini zilās krā­sās, ielenca Pavļiku un viņa bruņurupuci un tai pašā mirklī atkal pajuka, viņu trakās kņadas izbiedēts.