Divu okeānu noslēpums

Savdabīgā zummera zuzoņa — izsaukums pa radio­telefonu — novērsa zoologu no viņa nodoma. Tikko viņš ar Pavļiku paguva pārslēgt savus aparatus uz vajadzīgo vilni, kad atskanēja Marata satrauktā balss:

—   Arsen Davidovič, Arsen Davidovič! Biedri Lord, atbildiet! Vai jūs reiz atbildēsiet, vai ne?

—   Jā, es klausos! Klausos, Marat! — zoologs tikko paguva iebilst šai vārdu straumē. — Kas noticis, Marat?

—   Nāciet ātrāk šurp, biedri Lord! Brīnišķīga lieta! Kāds atradums! Kāds rets atradums! Jūs nākat, vai ne?

—   Kag tad tur ir? — zoologs vaicāja. — Kas noticis? Kur tu esi? No kurienes tu runā?

—   Ātrāk, ātrāk! Paši redzēsiet, — Marats steidzināja. — Ašāk peldiet west-nord-west no jūsu darbu vietas; dzi­ļums simt četri metri; jūs sastapsiet daudz klinšu … vienu milzīgi lielu, līdzīgu katedralei. Aiz tās degs mana la­terna. Tikai ātrāk, citādi es te sajukšu prātā …

—   Labi, labi, tūlīt peldam! — uztraucies līdzi Mara- tam, zoologs sauca. — Mēs ar Pavļiku tūlīt būsim pie tevis.

—   Ak, ar Pavļiku! — Marats iesaucās. — Tas ir gau­žām labi! Tev būs briesmīgi interesanti, Pavļik!

Zoologs ar Pavļiku gandrīz guļus joņoja zili zaļga­najā nokrēslā, ar ķiverēm un pleciem šķeļot ūdeni un laiku pa laikam uzmetot acis kompasam un dziļummēram.

—   Ko tas ērms tur atradis? Kā tu domā, bičo? — zoo­logs vaicāja. — Nu, vai tev grūti to pasacīt, Marat! Kas tur ir, ko?

—   Nav laika, biedri Lord, — aizelsies atbildēja Ma­rats. — Es še nupat izdaru izrakumus. Gan redzēsiet paši… Tūlīt te ieradīsies Cojs un Skvorešņa. Arī viņus es izsaucu.

v,sii

Lejā parādījās jūras dibens, kas lēnām, acīm nema­nāmi cēlās augšup pretī peldētājiem, nosēts tumšiem ak­mens bluķiem, biezi noaudzis jūras lilijām, jūras spalvām, gorgonarijām, kaļķa aļģēm jeb nuliporām. Lai neuzdrāz- tos virsū klintīm, nācās pārslēgt skrūvi uz piecām dešmit-

daļām, bet pēc tam uz divām desmitdaļām ātruma. No biezās, zaļganās krēslas iznira augsta, drūma klints, lī­dzīga tornim. To cieši ielenca vairākas citas klintis — tievas, izstieptas, smailas.

—   Droši vien še? — zoologs ieminējās,

Lavierēdami starp akmens bluķiem un vairīdamies no

ūdensaugiem, viņi lēnām appeldēja apkārt milzīgai klin­tij, aiz kuras atklājās neliela zemūdens noriņa.

Pie tumša kalna, kas pacēlās noriņas viņējā malā, no vienas puses uz otru kustējās spilgts, mazliet izplūdis gaismas plankums.

—   Nu esam klāt! — iededzinādams laternu pie savas ķiveres, sacīja zoologs.

Pavļiks iededzināja arī savu laternu. Kļuva diezgan gaišs. Ar spilgtu zvaigzni, kas dega virs viņa .pieres, no­guris atspiedies uz lāpstas, pie tikko izraktu smilšu un šķembu kaudzes stāvēja Marats. Bija redzama viņa svied­riem klātā seja, sajūsmas un prieka pilnās acis un galv­vidū saslējies matu ērkulītis — skafandrā Marats ar to nespēja cīnīties: ērkulītis, kā aizvien šādos gadījumos, slējās stāvus sevišķi triumfējoši, gandrīz bezkaunīgi.

—   Nu, kas tev te ir? Rādi šurp! — nepacietīgi uz­sauca zoologs.

Jūras spalvas, Marata kustību saviļņotas, līgojās kā dzīvs strausa vēdeklis. Pa viņu stiebriem un skarām jo­ņiem pārskrēja zaļas un zilgas dzirkstis, drīz nodzisda- mas, drīz atkal iedegdamās. Bronzas zeltainās gorgonari- jas uz gariem, tieviem stiebriem, kas atgādināja auklas, slēja augšup spirālveidīgās grīstēs savus smalcin smalkos un maigos sānzarus. Visur sastopamie jūras eži, jūras zvaigznes, lioloturijas, ofiuras, moluski gulēja vai rāpoja pa jūras dibenu, ķepurojās uz klintīm, pa tumšo dīvaino paaugstinājumu, pie kura stāvēja Marats.

Lai gan šis paaugstinājums visnotaļ bija apaudzis kaļķu aļģēm jeb nuliporām, vienīgajiem ūdensaugiem, kas spējīgi attīstīties pat šajos, gandrīz pilnīgi tumšajos dzi­ļumos, — zoologam pietika uzmest tam skatienu, lai aiz sajūsmas priecīgi iesauktos:

—   Kuģis! Spāņu karavela!

Viņš piesteidzās pie šī sen bojā gājušā kuģa atliekām un sāka steidzīgi raut nost visu, kas kuģi bija pārklājis

daudzu gadsimtu laikā, kopš tas gulēja skaidrajos Sar- gasu jūras ūdeņos.

—   Notīriet, notīriet drīzāk šo vraku! Uzmeklējiet sū­ces caurumu, lai varam iekļūt iekšā! — viņš satraukts kliedza. — Tas ir pasaulslavens atradums! Marat! Tu kļūsi slavens visā pasaulē! Kā tu uzgāji šo brīnišķīgo kuģi? Kā tu to tādā izskatā pazini?

—   Ahā, es jau jums teicu! — Marats gavilēja, nikni tīrīdams ar lāpstu kuģa sānus. — Biju pārliecināts, ka jūs to novērtēsiet… Kā es to pazinu? Tāpat kā jūs: pēc pa­kaļgala un priekšas. Redziet, kā tie pacelti un kā starp tiem nolaižas zemāk izliektie borti.

Vispārējās sajūsmas aizrauts, Pavļiks ar rokām plēsa nost ūdensaugus, rāva jūras spalvas, nebaidīdamies sa­ņemt dzeldienus, ko katrā ziņā dabūtu, ja strādātu ar kailām rokām.

—   Kas te par steigu? — piepeši atskanēja Skvoreš- ņas zemā balss. — Vai jūs traki esat palikuši?!

Skvorešņa un Cojs nolaidās līdzās visiem, un labu brītiņu, gaidot atbildi, pārsteigti noskatījās savos drau­gos.

—   Ko tu stāvi, mākoņu stumej? — darbu nepārtrauk­dams, Skvorešņam uzbruka Marats. — Palīdzi notīrīt kuģi! Neredzi, vai!