Divu okeānu noslēpums

Atbrīvojis kāju un uz abām rokām aiz muguras at­spiedies, Pavļiks jau grasījās piecelties. Pēkšņi viņš sa­juta, ka rokas aiz muguras tiek ar kaut ko stipri sasietas, aptītas.

Vēl neko nesaprazdams, Pavļiks pietrūkās kājās, at­brīvoja labo roku un tvēra pēc dunča roktura. Taču kaut kas garš, lokans sagrāba roku un ar nepārvaramu spēku piespieda pie krūtīm. Dažās sekundēs pār Pavļika krūtīm, vēderu, muguru, kājām locīdamās un staipīdamās pār- rāpoja citas resnas un lunkanas čūskas; acumirklī viss Pavļika augums bija cieši apvīts, un viņš vairs nespēja pakustināt ne kājas, ne rokas. Pavļiks pacēla acis un šaus­mās iekliedzās:

—   Astoņkājis! …

Virs viņa resnu, stiegrainu, uz visām pusēm izstieptu tauvu gredzenā rēgojās milzīgs, melns knābis ar asu, sa­liektu galu. Pāri gredzenam spīdīgi brūnā, ieapaļā masā zaļgani zvēroja divas acis, milzīgas, kā tējas tasītes. Tās vienaldzīgi un nekustīgi lūkojās Pavļikam sejā, un viņš juta, ka no šā saltā skatiena viņa asinis sasalst, miesa notirpst, smadzenes sastingst. Viņš gribēja iekliegties, saukt palīgā, taču spēja izdvest tikai aizsmakušas, nesa­karīgas skaņas. Tad viņš sajuta, ka nepārvarams spēks viņu velk uz izeju.

Visā šai īsajā laikā Pavļiks dzirdēja Skvorešņas ska­ļās elsas, lamāšanos un kliedzienus.

—   Mērķē viņam acīs, Marat! Acīs, acīs! Rumpī nav nozīmes! Receklis … želeja … Re … tā! … A-ā-ah! A-ā- ah' Se tev! Taustekļiem nepretojies! Lai viņš pats tevi pie­velk tuvāk acīm …

—   Viņš man vienu roku piespiedis pie vidukļa, — bija dzirdama Marata aizsmakusī balss. — Cik viņu … cik viņu … Nāk vienmēr jauni klāt. Coj! Coj, palīdzi! …

—   Tieši tā, palīdzēt, — mierīgi atbildēja Cojs.

—  Ahā!… Mīlīšiem elektriskā strāva nepatīk. Sačokuro­jas kā tāss ugunī.

—   Turieties pie sienas, pie borta! — kliedza zoologs.

—   Neizklīstiet! Pavļik! Pavjik! Kur tu esi?

—     Arsen Davidovič! — atkal bija dzirdama Coja mierīgā balss. — Bez cimdiem Skvorešņa še maz node­rīgs. Lai viņš labāk pameklē Pavļiku . . .

Un pēkšņi viss apklusa. Laterna uz ķiveres nodzisa. Biezajā tumsā, kas apņēma Pavļiku, neko neredzēja, iz­ņemot divas zaļām liesmām spīgojošas, šķiet, viltīgas acis un visapkārt uz jūras spalvām mirgojošas uguntiņas. Pavļiks tikai juta, ka viņu lēnām velk turp, kur tik tikko blāvo vāja gaismas svītra — izeja no kuģa kravas telpām.

Trakās, nepārvaramās izbailēs viņš sāka skafandrā raustīties un skaļā, izmisīgā balsī iekliedzās:

— Glābiet!… Arsen Davidovič!… Marat!…

Atbildes nebija. Prātā iešāvās saraustītas domas un starp tām pazibēja: «Radio sabojājies … Kāpēc? … Un laterna … Abi reizē. Kāpēc?»

Pēkšņi Pavļika apziņā pavīdēja cerību dzirkstīte: «Bet varbūt astoņkājis skafandram neko nevar izdarīt. Zoben­zivs to nespēja sadragāt. Kašalotam nav pa spēkam …»

Un paliesi, tikai tagad viņš atskārta, ka nesajūt ne­kādu spiedienu, nekādu-^āpju, < lai gan atrodas milzīgā galvkāja, jādomā, varenajos žņaugos. Pavļiks uzreiz ju­tās žirgtāks. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Pav­ļiks apskatījies ieraudzīja, ka astoņkājis, paceldamies pār viņu kā divus metrus augsts paugurs, tur viņu apvijis ar trim lokanajām rokām, bet ar pārējām atspiežas pret kuģa dibenu un lien uz izeju. Briesmoņa gludais ķermenis un taustekļi viegli pašķīra ūdensaugu režģi un kopā ar laupījumu izslīdēja laukā.

Ārpusē bija gaišāks. Pavēries augšup, Pavļiks pama­nīja virs kuģa vieglu, sudrabotu blāzmu.

«Viņi vēl ir tur .. .» Pavļiks nodomāja. «Cīnās . ..»

Atkal viņu pārņēma bailes. Kas notiks, ja viņi cīņā krīt? Marats teica, ka šo briesmoņu esot tik daudz… Kas tad viņam nāks palīgā? Un ko ar viņu darīs astoņ­kājis, ja nevarēs tikt galā ar skafandru? Bet ja nu pēkšņi tomēr astoņkājis skafandru sadragā? Pavļiks bažīgi pa­vērās uz galvkāja milzīgo, aso knābi. Arsens Davidovičs nesen viņam bija stāstījis, ka astoņkāji spējīgi sagrauzt un saberzt druskās viscietākās gliemežnīcas … Muļķī­bas! … Tik ciets metāls! …

Astoņkājis aizrāpās no kuģa kādus desmit metrus un

apstājās. Acīm redzot viņš nespēja nociesties, viņu mocīja izsalkums. Milzīgie taustekļi, vijīgi locīdamies, sarau- darnies kamolos un izstiepdamies, pievilka Pavļiku tuvāk knābim. Astoņkājis neapšaubāmi sasprindza visus savus spēkus, lai pirms šā savādā laupījuma aprīšanas salauztu tā čaulu. Tomēr visas viņa pūles bija veltīgas. Tas acīm redzot dzīvnieku saniknoja. Gaisma viņa acīs no zaļganas vērtās iedzeltenā, pār rumpi, mainot notoņus, pārskrēja dažādu krāsu viļņi: violetam vilnim, nemanāmi ar to sa­plūstot, sekoja pelēks, rūsgans, aiz tā brūns, tad pēkšņi uzliesmoja un pār visu ķermeni pārskrēja it kā balti un melni zibeņi, un atkal, cita citu panākdamas, pārņirBēja krāsainas joslas. Par spīti savam šausmīgajam stāvoklim Pavļiks dažus acumirkļus raudzījās kā apburts.