Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Pēc tam viņš piecēlās, izstaipījās un ķērās pie ekskur­siju somas. Viņš vērīgi pārskatīja visas somas ārējās un iekšējās kabatas ar instrumentiem un piederumiem, atbrī­voja vienu no iekšējām kabatām, pārlikdams tās saturu otrā. Tad devās pie rakstāmgalda, bet pusceļā apstājās, atskatījās un piegāja pie durvīm. Pamēģināja, vai tās labi noslēgtas, paklausījās un, redzams, apmierināts ar klu­sumu gaitenī, atgriezās pie rakstāmgalda un ķērās pie rakstāmmašīnas. Ilgi darbodamies, viņš to izjauca un no­nāca līdz plāksnes centram zem burtu sviriņu loka. Tur atradās neliela, mašīnas iezilganajā krāsā nokrāsota me­tālā kastīte. Gorelovs atskrūvēja to no plāksnes, atlika sānis, atkal samontēja mašīnu un pamēģināja, kā tā strādā. Viss atradās savā vielā, mechanisms darbojās kār­tīgi kā vienmēr, — prāvās detaļas trūkums nemaz nebija jūtams. Gorelovs paņēma metala kastīti un, domīgi pa­svārstījis to rokās, nomurmināja:

—   Spiediens ellišķīgs. Vai izturēs? Nav vis tā kā Sar- gasu jūrā, tuvu ūdens virsai…

No šīm paša balss skaņām viņš nodrebēja, izbijies pa­vērās apkārt, tad atgriezās pie ekskursiju somas, ielika kastīti tukšajā iekškabatā, uzlika virsū dažus sīkus instru­mentus un kabatu rūpīgi aizpogāja. Somu aizslēdzis, Gorelovs to pabāza zem kojas un aizgāja uz ēdamistabu brokastis.

Pēc pusstundas atgriezies savā kajitē, viņš pārģērbās darba tērpā, izvilka līdz galam vienu no rakstāmgalda atvilktnēm un atlieca atpakaļ tās dibensienu. Aiz tās at­vērās šaura, slepena kastīte. Izņēmis no turienes dažus dīvainas formas sīkumus un smalku vadu kamoliņu, viņš visu to sabāza ekskursiju somas kabatās.

Ar plecos uzmestu maisu Gorelovs iegāja vadības centralajā posteni un, pie sardzes priekšnieka leitnanta Kravcova noformējis caurlaidi, devās uz slimnīcas kajiti.

—   Dod savu svētību, valdniek, — viņš smiedamies nodūca zemā diakona basā, tuvodamies zoologa gultai. — Atnācu pie jums pēc laba ceļa novēlējuma, Arsen Davidovič. Kā saka, jūsu mazuļa pirmais patstāvīgais iz- lidojums!

Priecīgi iesmiedamies, zoologs pagriezās pret viņu:

—   Dodu savu svētību! Dodu savu svētību! Vēlu labu veiksmi! Vai Cojs jums visu nodeva? — Viņš pastiepa Go- relovam roku. lai atsveicinātos.

Tikai tagad Gorelovs pamanīja attālāk sēdošo kapteini un viņam palocījās:

—   Atvainojiet, Nikolaj Borisovič! Es jūs neredzēju!

Kapteinis laipni pasmaidīja.

—' Nekas, nekas, Fjodor Michailovič! Pievienojos Ar- sena Davidoviča novēlējumiem.

—   Ejiet, ejiet, Fjodor Mjchailovič! — satraukts ieru­nājās zoologs. — Ek, apskaužu jūs! Nu, nekas! Drīz il­gāku laiku strādāsim kopā dziļūdeņu stacijā.

Kapteinis nodrebēja un pacēla acis. Viņš cieši pavērās zoologā un Gorelovā, tad nolaida plakstus,-aši noglauz- dams savu zeltaino bārdiņu.

Vēlreiz atvadījies un saņēmis no zoologa vēl daudz norādījumu, Gorelovs atstāja slimnīcas kajiti, pavirši pie­vēris aiz sevis durvis un, it kā iegrimis domās, sastinga uz vietas. \

Viņš dzirdēja klusinātus, taču diezgan skaidri sadzir­damus vārdus:

—   Arsen Davidovič, ceru, ka jūs nevienam neesat sa­cījis, kur zemūdene turpmāk apstāsies uz ilgāku laiku?

īsais klusuma brīdis liecināja, ka šis jautājums zoo­logu pārsteidzis negaidot. Gorelovam sirds sastinga.

—   Ko jūs, ko jūs, kaptein, — beidzot viņš izdzirda zoologu steidzīgi murminām. — Kāpēc es to sacīšu! Es taču zinu . . . Jūs taču mani brīdinājāt. . .

Gorelovs atviegloti nopūtās un sausi pasmaidīja. Kap­teinis klusēja. Tad atskanēja viņa mierīgā balss:

—   Nu labi! Arī uz priekšu +o neaizmirstiet.

Gorelovs atgāja no durvīm un ar to pašu sauso smaidu

stingriem, noteiktiem soļiem ātri devās uz izejkameru.

—   Vai kāds no komandas pašreiz atrodas ār­pus kuģa? — viņš vaicāja Matvejevam, kas ar pārsietu roku tomēr ātri un veikli palīdzēja viņam ietērpties ska­fandrā.

—   Tieši tā, biedri kara inženieri Selavins un kopā ar viņu Marats un Pavļiks.

—   Vai sen jau aizgājuši?

—   Kādu pusstundu, ne vairāk.

—   Kurp viņi devās?

—   Noteikti nezinu, biedri kara inženier… Kaut kur uz dienvidiem.

—   Ahā! Nu labi. Pateicos.

Atstājis zemūdeni, Gorelovs iedarbināja skrūvi ar piecu desmitdaļu ātrumu un uzņēma kursu tieši uz zieme­ļiem. Aizpeldējis savus divdesmit kilometrus no zemūde­nes, viņš kādu laiku cītīgi medīja okeana dibenā un da-

žādā augstumā virs tā. Viņš ķēra visu, kas likās nepazīs­tams, un piepildīja somu ar zivīm, jūras vēžiem, holotu;- rijām, hidropolipiem, dziļūdeņu vēžiem, moluskiem. Pēc stundas viņš acīm redzot nolēma, ka diezgan padarījis. Cieši aizvēris somu, Gorelovs pa radio sazinājās ar zem­ūdeni, ar leitnanta palīdzību nosacīja savu atrašanās vietu un paziņoja viņam, ka nodomājis vēl kādu stundu pa­strādāt, pēc tam atkal sazināšoties ar zemūdeni un at­griezīšoties mājās.

Перейти на страницу:

Похожие книги