Divu okeānu noslēpums

Novirzījies no zemūdenes, Gorelovs uzvilka rokās elektriskos cimdus, pārbaudīja ultraskaņas pistoli un, • iedarbinājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, aizjo­ņoja uz austrumiem, paceldamies aizvien augstāk un aug­stāk. Viņam priekšā no dienvidiem un ziemeļiem stiepās lielā zemūdens kalnu grēda. Kaut kur še, augsti pacelda­mās pār līdzeno kalna muguru, atradās Šelavina atklātā virsotne. Gorelovs to meklēja ilgi un veltīgi. Beidzot at­rada un, ielaidis gaisa maisā skābekli, pacēlās virsotnē. Spriežot pēc dziļummēra, no tās līdz okeana virsmai bija pavisam tūkstoš un simt metru.

Gorelovs pamanīja virsotnē atsevišķi stāvošu klinti ar plašai nišai līdzīgu iedobumu. Iedarbinājis gaisa maisa iekšējo mechanismu, viņš iedzina skābekli atpakaļ pat­ronā un apsēdās uz neliela klintsbluķa. ~Kad viņa saceltais dūņu mākulis izklīda un apkārtējais ūdens ieguva savu parasto skaidrumu un dzidrumu, Gorelovs nomauca elek­triskos cimdus, sameklēja somā no rakstāmmašīnas iz­ņemto metala kastīti un, izraudzījies uz klintsbluķa lī­dzenu vietu, nolika kastīti sev līdzās. Tad pielāgoja tai garas, tievas detaļas, un kastīte ieguva dīvaina jūras eža izskatu — uz visām pusēm no tās stiepās neparastas for­mas adatas. Starp šīm adatām viņš izvilka tievu vadu un vienu tā galu aptina ap kreisās rokas pogu, pie kuras parasti piesprādzē cimdu. Pēc tam Gorelovs nospieda pogu uz kastītes virsējā vāka. Daļa kastītes priekšējās sienas atsprāga vaļā, nogūlās horizontāli, un uz tās at­klājās rakstāmmašīnas klaviatūra miniatūrā. Sienas aug­šējā daļā iedegās garš, šaurs lodziņš. Aiz lodziņa bija redzama izstiepta papīra lenta.

Ar milzīgajiem metala pirkstiem Gorelovs sāka lēnām sist pa sīkajiem klaviatūras taustiņiem.

Ūdens un gaisa okeānu bezgalīgajos plašumos aiz­klīda nesaprotami signāli:

«ECIT . .. ECIT .. Klausies, ECIT … Runā INA 2 . … Runā INA 2 … ECIT . .. ECIT …»

VIII nodala profesora Lordkipanidzes ciešanas

Jau ceturto dienu ekspedicija strādāja jaunajā dziļ­ūdeņu stacijā.

Likās, divdesmit četru stundu diena Šelavinam ir par īsu. Bez parastajiem darbiem, pētot okeana dibena tuvumā ūdens fiziskās un ķīmiskās īpašības, temperaturu, sāļumu, blīvumu, ķīmisko un gāzu sastāvu, viņš nodarbojās ar problēmu, kuru bija sācis risināt jau Sargasu jūrā. bet ne­bija paguvis to nobeigt, kā viņš izteicās, viņa darbu ra­jona «nekrietnās» bombardēšanas dēļ. Šis uzdevums bija — izpētīt okeana dibena gruntsūdeņus, to iespiešanās dziļumu, to izcelšanos, īpašības un sastāvu. Sis darbs prasīja daudz pūļu un laika, bija jāuzstāda sarežģītas urbjamās mašīnas un dziļi sūkņi, kuri strādāja caurspīdī­gos un 'reizē necaurlaidīgos apvalkos, kas pasargāja ma­šīnas no okeana milzīgo ūdens slāņu spiediena.

Ciešā saistībā ar šo bija vēl otra problēma, pie kuras arī tagad ķērās Šelavins. Viņš pētīja elektriskās strāvas, kuras rodas jūras dibena slāņos un kuras pirmoreiz atklā­juši padomju ģeologi Arktikā.

Šelavins tiešām strādāja aizelsdamies. Nepietika pat ar rosīgā Skvorešņas un jau pilnīgi^atspirgušā Matvejeva palīdzību Kapteinis viņam piekomandēja vēl divus cilvē­kus no komandas, un tomēr okeanografs strādāja, aiz­mirsdams atpūtu un ēšanu.

Tikko pabrokastojis, Šelavins jau steidzināja savus palīgus, uztraucās par mazāko aizkavēšanos un nomieri­nājās tikai tad, kad atradās ārpus kuģa, pie savām mīļa­jām mašīnām un ierīcēm. Pusdienās viņu no zemūdenes vajadzēja neatlaidīgi aicināt vairākas reizes, pie kam ik reizi viņš saniknots purpināja par «darba jaukšanu» un «neciešamu izturēšanos pret ārkārtīgi svarīgām zinātnis­kām problēmām».

Ari zoologam bija ieplānoti daudzi darbi, kas veicami šajā dziļūdeņu stacijā Līdzās parastajiem, jaunu, vēl ne­pazīstamu materialu meklējumiem zoologs domāja šeit galvenokārt pētit dziļūdeņu un okeana dibena organismu dzīvi un darbību. Bija paredzēts ilgāku laiku novērot viņu izturēšanos, medību paņēmienus, barības iegūšanas vei­dus un avotus, fosforiscējošo orgānu nozīmi un funkcijas. Tas viss sen saistīja zinātnieka uzmanību, un jau ilgi pirms šīs pieturas viņš sapņoja par šiem darbiem un tiem gatavojās.

Tomēr tagad, kad varēja sagaidīt, ka zoologa parastā enerģija te izpaudīsies sevišķi aktivi, visus pārsteidza apatija, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Katru reizi viņš gluži kā negribot gatavojās iziet no zemūdenes un, bei­dzot to atstājis, stundām ilgi nekustīgi nosēdēja pie pirmā vēža vientuļnieka vai holoturijas.