Divu okeānu noslēpums

Neatbildējis Gorelovs steidzīgi iedarbināja skrūvi, pa­cēlās dažus metrus augstāk un uzņēma agrāko kursu. Ne­tālu aiz viņa peldēja zoologs. Tagad viņš vairs nenovērsa ne acis, ne laternas gaismu no Gorelova stāva, kas trau­cās pa priekšu. Pēc brītiņa zoologs uzmanīgi uzlika roku uz patronsomas un to atvēra. Mirkli šaubījies, viņš sa­taustīja vienu no pogām, nospieda to, noņēma no pozici- jas un atbīdīja parastā vietā: Gorelova telefons tika iz­slēgts. Tad zoologs nospieda otru pogu un pārbīdīja to uz poziciju. Tūlīt atskanēja pazīstamā, mierīgā balss:

—   Klausos, Lord. Runā vecākais leitnants Bogrovs.

—   No zieme|iem uz dienvidiem, — sekodams Gorelo- vam, pusbalsī sacīja zoologs, — traucas milzīgs, vertikats tīkls, pilns ar torpēdām. Mēs no tā izvairījāmies, nomez^ damies pie dibena. Baidos, ka tas neuzduras jums.

—   Ko? — satraukts pārjautāja vecākais leitnants. — Jūs sakāt — torpēdas? Kādā attālumā jūs tās sastapāt?

—   Nezinu … - - zoologs sāka stostīties. — Iznāca tā, ka to neievēroju. Tomēr domāju, kādus sešdesmit vai sep­tiņdesmit kilometrus no tās vietas, kur jūs mūs izlaidāt.

—   Aha! Labi. Pastiprināsim novērošanu. Paldies jums! Uz zemūdeni bez rīkojuma neatgriezieties. Aizpel­diet tālāk. Esiet uzmanīgi!

Izslēdzis zoologa telefonu, vecākais leitnants nekavē­joties izsauca kapteini Pec tam viņš savienojās ar Sela- vinu un Skvorešņu, kas atradās darbā ārpus zemūdenes, un arī viņiem ieteica pirms izsaukuma neatgriezties un nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu doties tālāk uz rietumiem, turoties tuvāk dibenam.

Pirms dažām minūtēm «Pionieris» bija pārmainījis kursu un tagad gāja pa to pašu ceļu atpakaļ no dienvi­diem uz ziemeļiem.

Nenovērsdams acis no ekrana, vecākais leitnants sa­mazināja kuģa ātrumu līdz četrām desmitdaļām un novir­zīja tā kursu par dažiem rumbiem uz austrumiem.

Ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam raportēja par zoologa ziņojumu un paša spertajiem soļiem.

Pirmo mirkļa pārsteigumu kapteiņa sejā strauji no­mainīja skarbs smaids. Nepaceldams pusnolaistos plak­stus kā vienmēr, kapteinis sacīja:

—   Labi, Aleksandr Leonidovič! Visus jūsu spertos so­ļus un rikojumus atzīstu par pareiziem Komandu uzņe­mos pats. Palieciet pie vadības pults un novērojiet kuģa pakaļgala ekrana pusloku Priekšgalu atstāju sev.

—   Klausos, biedri komandieri

—   Dodiet trauksmes signālu.

—   Tieši tā, — trauksmes signālu!

Visas kuģa telpas aplidoja skaļa, trauksmaina zvana šķindoņa, gaitenī bija dzirdama daudzu soļu apslāpētā dipoņa un švīkoņa, pēc tam uzreiz iestājās kapa klusums.

Nenolaizdams acis no ekrana, plaši iepletis kājas un salicis rokas aiz muguras, kapteinis klusēdams nekustīgi stāvēja spilgti apgaismotā posteņa vidū.

—   Medības turpinās? — klusu, it kā vērsdamies pie1 neredzama sarunu biedra, viņš sacīja pēc īsa klusuma briža. — Labi! Bet tagad, draudziņi, jums par to nāksies dārgi samaksāt.

Vecākais leitnants kā nedzīvs tēls sēdēja pie vadības pults, uzlicis pirkstus uz apakšējās klaviatūras.

—   Kreisā borta izlūku — uz priekšu! — atskanēja kapteiņa komanda — Virzīt to pa priekšgala pusloku zem­ūdenes apvārsni Distance — piecdesmit kilometru. Krei- sēt no vesta uz ostu un atpakaļ.

Vecākā leitnanta pirksti ātri pārskrēja pār vadibas pults taustiņiem un pogām un sastinga, gaidot jaunu ko­mandu.

Kabinē iestājās sasprindzināts klusums.

Pēc dažām minūtēm ekrana priekšējā puslokā, to pa­mazām piepildot, strauji parādījās neskaidrs, izplūdis tīkls ar lielām, tumšām punktīm acu mezglos. Ar katru sekundi tīkls aizvien asāk iezimējās uz ekrana, tumšās punktis izauga par ieapalām, trulām galvām, aiz tām pa­rādījās ņirboši dzinējskrūvju apji, kas griezās trakā āt­rumā. Ekrana priekšdaļā torpēdu tīkls bija saredzams precizi un skaidri, jo atradās gandrīz jau pie paša izlūka. Bet abos pusloka spārnos, tiklīdz izlūks pagriezās pa labi vai pa kreisi, tīkla kontūras ātri satumsa un izdzisa.

—   Skaidrs, — mierīgi sacīja kapteinis. — Pat intere­santi. Tīkls virzās kā vienmērīga siena, aptverdams mil­zīgu platību. Tā ātrums piecdesmit līdz sešdesmit kilo­metru stundā. — Kapteinis negaidot iesmējās. — Šķiet, ka mūsu dēļ viņi grib pārķemmēt visu okeānu!… Lie­liski! … Un deva pavēli vecākajam leitnantam: — Virzīt Jzlūku uz zemūdeni. Lai iet tīklam pa priekšu, simt metru attālumā no tā.

—   Tieši tā: virzīt izlūku uz zemūdeni tīklam pa priek­šu simt metru attālumā no tā.

—   Tā turēties!

—   Klausos: tā turēties!

Tīkla siluets ar tā baismo ēsmu — noteikts un skaidrs ekrana vidū, aizvien neskaidrāks un tumšāks sānos, ek- ' rana apakšdaļā un jumolā, — tagad turējās zemūdenei priekšā nemainīgā stāvoklī. Izlūks pārraidīja uz ekrana tīkla attēlu no viena un tā paša attāluma, un tāpēc likās, ka gan tīkls, gan zemūdene stāv nekustīgi vai kustas ar vienādu ātrumu vienā virzienā.

—   Kāds attālums līdz tīklam? — pēc kāda brītiņa jautāja kapteinis.

—   Četrdesmit kilometru.