Divu okeānu noslēpums

—   Arsen Davidovič, vai jūs to sacījāt nopietni? Par kašalotu. Vai tiešām arī tas nespētu pārkost mūsu ska­fandrus? Jūs droši vien jokojāt?

—   Nemaz nejokoju, Pavļik. Sais skafandros mēs taču varam nolaisties visdziļākajās okeana dzīlēs. Tūkstoš, pieci tūkstoši, pat desmit tūkstoši metru dzi|i. Bet tas ir kaut kas daudz stiprāks un briesmīgāks nekā kašalota zobi.

—   Nu, ko jūs, Arsen Davidovič! Smejaties, vai? — Pavļiks neticīgi pavērās zoologā. — Tur taču vienīgi ūdens! Mīksts … Bet kašalots! Uhū! Tas tā sakamps zo* bos! Jūs taču pats man sacījāt, ka zobi tam, rau, tādi! —

Pavļiks izpleta rokas gandrīz pusmetra platumā. — Tādā rīklē skafandrs sabirzis kā rieksta čaumala …

Zoologs iesāņus paskatījās uz Pavļiku un iesmējās.

—   Neplet tik plati rokas, bičo. Pietiks arī ar ceturtdaļ- metru. Arī tas ir diezgan briesmīgi. Bet ūdens… jā, tas ir mīksts… Bet vai tu, bičo, zini, cik sver viens kubik­metrs ūdens?

—   Zinu, — droši atbildēja Pavļiks, — vienu tonnu.

—    Nu, redzi! Bet desmit metru augsts ūdens stabs virs viena kvadratmetra sver desmit tonnas vai, kā saka, tāda staba spiediens līdzinās desrcit tonnām, bet uz katru kvadrātcentimetru — vienam kilogramam. Sis spiediens līdzinās visa gaisa staba spiedienam jeb atmosfērai uz ze­mes virsmas kvadratmetra vai kvadrātcentimetrā. Tāpēc mēdz sacīt, ka desmit metru augsta ūdens staba spiediens līdzinās vienas atmosfēras spiedienam.

—   Jā, to es zinu, Arsen Davidovič. Tas ir milzīgs sma­gums, taču mēs to nejūtam, jo mūsu ķermeņa iekšienē atrodas gaiss ar tādu pašu spiedienu.

—   Teicami! Tad tev nebūs grūti saprast: jo dziļāk mēs nolaidīsimies zem ūdens, jo vairāk tas mūs spiedīs. Simt metru dziļumā šī, kā tu saki, mīkstā ūdens spiediens lī­dzināsies simt tonnām uz katru kvadrātmetru jeb desmit atmosfērām. Cilvēka ķermeņa virsma caurmērā līdzinās divdesmit tūkstošiem kvadrātcentimetru, un ūdens spie­diens šai dziļumā uz visu cilvēka ķermeni sasniedz ap divi simti tonnu; pieci tūkstoši metru dziļumā tas jau lī­dzinās desmit tūkstošiem tonnu. Vai saproti? Tas ir tāds spiediens, zem kura ne vien cilvēks, bet arī tukšs dzelzs cilindrs saplaks. Turpretī mūsu skafandrā cilvēks paliks sveiks un vesels.

—   Tātad tas ir tērauda? — vaicāja Pavļiks.

—   Ja tas būtu tērauda, tad tas būtu jāizgatavo no tik biezām plāksnēm, ka cilvēks tik smagā skafandrā pat piecsimt metru dziļumā nevarētu ne soli paspert. Tādos bruņu skafandros ūdenslīdēji strādā līdz astoņsimt metru dziļumā, un viņus pārvieto no vienas vietas uz otru vin­čām un ķēdēm. Un kāds nu tur darbs! Piedurknes un bik­ses biezas — roku vai kāju ne saliekt, ne atliekt. No pie­durknēm laukā rēgojas knaibles, lauznis, cirvis, kurus no iekšienes vad^ ūdenslīdēja roka. Vai daudz tā var padarīt'-1

Pavļiks atkal, tāpat kā agrāk, viegli pacēla roku, pa­taustīja uz kājas metala stulpiņu un jautri izsaucās:

—   Toties mūsu skafandri — taisni burvīgi! Viegli, ērti. Bet no kā tie izgatavoti? Tātad nevis no tērauda?

—    Nē, ne no tērauda, bet no lieliska viegla ultracieta kausējuma, ko nesen izgudrojuši padomju metalurgi. Lai gan mūsu skafandri izgatavoti no ļoti plānām šā kausē­juma plāksnēm, tie spēj izturēt kolosālu spiedienu līdz desmit tūkstošiem metru dziļumā. Tiesa, izturību vairo arī visai asprātīgi veidotais kustīgais skafandra karkass, tā teikt, skelets no tāda paša materiala. Turklāt mūsu lie­liskie metalurgi izdomājuši paņēmienu, kā no šā kausē­juma izgatavot nelielas, elastīgas plāksnes. Šādas plāk­snes skafandros iemontētas locītavu vietās — plecos, el­koņos, viduklī, ceļos, kāju pēdās, roku pirkstos.

—   Un ne tas vien, Arsen Davidovič! — jūsmīgi izsau­cās Pavļiks. — Bet cik ātri mēs traucamies zem ūdens! Kā īstas zivis! Pat ātrāk nekā putni! Gan telefons, gan gaisma, gan ieroči! Pat karsta šokolāde! — Pavļiks lai­mīgi iesmējās. — Vēlaties uzkost! Lūdzu! Buljons, kakao. Varat ūdentiņu uzdzert virsū.

—   Vārdu sakot, katrs pats sev restorāns, — zoologs pasmaidīja.

—   Pārvietojams restorāns! Kafejnīca uz riteņiem, tas ir, uz kājām. Vareni izdomāts! Kā to visu panāk, Arsen Davidovič?