Divu okeānu noslēpums

Pavļiks atskatījās. Vēzis bija pavisam izlīdis no ra­dziņā savītās gliemežnīcas. Savilkdams un izstiepdams kailo, sārto vēderiņu, viņš pierāpās pie otras tādas pašas gliemežnīcas, tikai lielākas, iebāza tajā spīli un izvilka dažus smilšu graudiņus.

—   Ko viņš dara? — Pavļiks vaicāja.

—   Tūliņ pats. sapratīsi, bičo. Arī man šo operāciju laimējas redzēt pirmo reizi nevis attēlos, bet dabā, paša acīm.

Vēzis vientuļnieks atkal ar spīli papētīja gliemežnīcas

iekšieni un acīm redzot palika apmierināts. Ar vēderiņu pa priekšu viņš ierāpās gliemežnīcā un, tur iekārtodamies, brītiņu pasēdēja. Tad izlida laukā un pierāpās pie sava agrākā mājok|a. Skaistule aktinija ar pazemo cilindrisko stumbru tumšsarkanā krāsā, ar tintes svītrām un lāsu- miem stāvēja svaiga, krāšņa, brižiem sakļaudamās, brī­žiem izplezdamās, tālu izstiepusi garos, mē|os taustekļus ar violeti sārtajiem galiem. Taustekļi ņirbēja, kustējās, locījās, ietverdami stumbra virsotni it kā lokanu, krāsainu čūskulēnu pušķī. Divi mazas zivtiņas, varbūt jautri rota­ļādamās, varbūt dzīdamās pakaļ viena otrai, pavīdēja kā sudraba lāses, aizskarot aktinijas taustekļus. Vienā mirkli abas zivtiņas bija iepītas taustekļu kamolā — bezspēcī­gas, nejaudājot pat asti pakustināt. Nākamajā mirkli ka­mols ar laupījumu nozuda stumbra virsotnē plaši atples­tajā mutes atverē. Vēl brītiņš, un virs aktinijas atkal uz­plauka apburošs zieds ar dai|ām, maigām, šķietami vārām ziedlapiņām.

Pavļiku pārsteidza šīs neredzētās medibas un viltība, ko aizplīvuroja daiļums un elegance, un viņš ar mirdzo­šām acīm neviļus atkārtoja:

—   Vareni! Kāda skaista dusmu pūce! Kāda dusmīga skaistule!

Zoologs lūkoja paraustīt metala plecus.

—   Ne dusmīga, bičo, ne arī labsirdīga. Viņa tikai dzīvo un cīnās par dzīvību. Bet pie kāpostiem un kondi­torejas cepumiem viņu neviens nav pieradinājis.

Tobrīd pie aktinijas pierāpās vēzis un paslējies ņēmās .. aptaustīt viņas plakanās, apaļās pamatnes malu, ar ko aktinija bija piestiprinājusies pie gliemežnīcas. Tad viņš veikli un ļoti prasmīgi ar savām asajām kājiņām sāka lu­pināt aktinijas pamatni nost no gliemežnīcas. Viņš dabūja krietni vien nopūlēties, lai saņemtu abās spīlēs un paceltu gaisā aktiniju, kas pret sava līdziedzīvotāja rīcību itin ne­maz neprotestēja. Vēzis lēni rāpoja uz jauno mitni, sau- 'dzīgi nesdams savu skaistuli. Pienācis pie gliemežnīcas, viņš nolika uz tās aktiniju, stipri piespieda tās pamatni pie gliemežnīcas izliektās virsmas un labu brīdi ar spīlēm paturēja to šādā stāvoklī Pavļiks, aizturējis elpu un bai­dīdamies pakustēties, vēroja šo pārcelšanos uz jauno dzī­vokli. Pēc kādām desmit minūtēm, kad vēzis spīles at­ņēma nost, krāšņā aktinija droši stāvēja jaunajā vietā visā

savā skaistumā, izstiepusi lokanos, maigos taustekļus.

* *

*

Kļuva aizvien gaišāks. Saules stāvie stari viegli iespie­dās Sargasu jūras ūdeņos, visdzidrākajos pasaules okeā­nā. Ceļš bija diezgan kraujš, taču labi noregulētie gaisa maisi skafandru un cilvēku svaru darīja gandrīz nejūta- mu. Maisos gaisa bija palicis tieši tikdaudz, lai varētu pietiekami spēcīgi atsperties, ejot pa jūras dibenu, kā ari pārvarēt ūdens pretestību. Kustēties varēja viegli, bez piepūles.

—    Ko tas nozīmē, Arsen Davidovič? — Pavļiks jau­tāja zoologam, kad, pametuši vēzi vientuļnieku ar aktiniju iesvētīt jauno dzīves vietu, viņi devās augšup pa zem­ūdens kalna nogāzi. — Kādēļ šim vēzim vajadzīga akti­nija? Vai tiešām viņam tik ļoti patīk puķes?

Zoologs paņēma Pavļiku pie rokas un gāja viņam lī­dzās.

—   Runa nav par puķēm, Pavļik. Tā ir simbioze. Sim- bi-oze. Tādu dzīvnieku vai augu kopdzīve, kuri dažkārt pieder pie pilnīgi atšķirīgām ķiasēm. Simbiozes mērķis bieži vien ir aizsargāšanās, palīdzība barības iegūšanā un dažādi citi pakalpojumi — tātad sadarbība cīņā par eksistenci. Ikviens no tiem palīdz otram ar savām spējām, kādu kaimiņam trūkst.

—   Bet ar ko aktinijai palīdz vēzis? Viņa taču ari patj prot itin veikli medīt.

—   Tas tiesa. Tomēr aktinija gandrīz nemaz nevar pat­stāvīgi pārvietoties. Taču, lai labāk pārtiktu, jākustas un jāmeklē barība. Nav izdevīgi allaž palikt uz vietas un. gaidīt, kad laupījums pats pienāks klāt. Bet uz muguras vēzim, kas pastāvīgi kustas, aktinija dodas laupījumam pretī, meklē to aktivi.

—   Tātad apseglojusi vēzi un jādelē? Gudri izdomā­jusi!

" — Ne tik gudri, kā tas tev liekas, bičo. Tu taču re­dzēji: nevis aktinija ķērās pie vēža, bet tas pats gandrīz ar varu pārvilka viņu uz savu jauno namiņu. Aktivā puse

še ir vēzis. Viņš meklē sev aktiniju, dažreiz pat divas trīs. Viņš iet cīņā ar citiem vēžiem, lai iegūtu sev drau­dzeni.

—   Bet kādu tad labumu viņa atnes savam zirgam?

—   Vispirms viņa paslēpj vēzi no ienaidniekiem. Vē­zim to nav mazums. Un, ja virs vēža ir nevis viena, bet divas vai trīs līdziedzīvotājas, tad viņš zem tām gandru nemaz nav saredzams un var justies pietiekami droši. Turklāt, ja arī kāda neliela, vēžu kāra zivs viņu zem akti- ļ nijām pamanītu un piedzīvojumu trūkuma dēļ mēģinātu