Divu okeānu noslēpums

—   Re, kur viņš! Izšāvās no šā laukuma! Atkal tur nozuda! Viņš nav viens! Viņš nav viens, Nikolaj Boriso­vič. Viņš ar kaut ko cīnās.

—   Redzēju! — uzbudinātā balsī attrauca kapteinis.

—   Atkal! Atkal viņi parādījās astoņdesmit devitajā sektorā! — turpināja vecākais leitnants. — Atkal nozuda astoņdesmit astotajā sektorā! Leitnants ar kaut ko cīnās! Ar ko?

—   Biedri Skvorešņa! — asi atskanēja kapteiņa pavēle.

—   Klausos, biedri komandier!

—   Pārtrauciet zemūdeņu novērošanu! Nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu steidzieties palīgā leitnantam Kravcovam! Attālums no salas — divdesmit kilometru. Dziļums — septiņdesmit metru. Virziens — \vest-nord- west. Leitnantam izdarīts uzbrukums. Ātrāk! Ātrāk! Seko­jiet mūsu norādījumiem ceļā!

—   Tieši tā, palīgā leitnantam! — uztraukts nodārdi- nāja Skvorešņa un, palaizdams pilnā gaitā savu skrūvi, komandēja: — Nodzēst uguni! Marat, pie manis, centies panākt! Pavļik, turies aiz mums piecdesmit metru attā­lumā! Kautiņā nejaucies!…

Ūdeņu tumši zaļajā krēslā trīs ēnas reibinošā ātrumā

aizjoņoja uz west-nord-west…

* *

*

Leitnants Kravcovs gatavojās nodot sardzi vecāka­jam leitnantam. Kapteinis vadības centrālā posteņa tālā­kajā kaktā uzklausīja zoologu.

—   Nikolaj Borisovič, vai nevar kādu norīkot, kaš ko­riģētu augšējā stūra prožektoru simt četrdesmit divi? Ma- rata nav. Pavļiks aizgāja kopā ar viņu. Bet aizsūtīt kādu no mūsu radistiem taisni žēl: milzums darba, briesmīgi steidzamies. Pat priekšgala prožektors astoņdesmit as­toņi vēl nav gatavs — ar to kaut kā neveicas .. . Dodiet kādu! Jā? Tikai uz divdesmit vai trīsdesmit minūtēm. Nieka lieta … Jā?

Zoologs lūdzoši raudzījās kapteinī. Viņš bija ieradies centralajā postenī tieši no darba, rokas melnas, bārda nekārtībā, taču viņam acīm redzot tualete nebija prātā.

Kapteinis paraustīja plecus.

—   Ko lai jums dodu, Arsen Davidovič? Jau tā trīs cilvēki izgājuši no ierindas. Un starp tiem tādi strādnieki kā Skvorešņa un Marats. Neviena brigāde no sava sa­stāva nedos. Bet varu lietot negribas.

—   Ko tad lai mēs darām? — iesaucās zoologs. — Jā­iet kaut vai pašam!

Leitnants jau bija beidzis dežuru un devās uz izeju, bet, izdzirdis zinātnieka pēdējos vārdus, viņš pēkšņi ap­stājās, mirkli šaubījās, tad pagriezās pret kapteini.

—   Biedri komandier! — viņš klusu to uzrunāja, acis nepaceldams, kā tagad vienmēr mēdza darīt sarunā ar kapteini. — Biedri komandier! Ja atjaujat… Varbūt es varētu palīdzēt Arsena Davidoviča brigādei?

Kapteinis ar zoologu aši pavērās leitnantā: pirmais — neziņā šaubīdamies, otrs — pēkšņi iededzies priecīgā cerībā.

—   Nezinu, biedri leitnant, — atturīgi sacīja kaptei­nis, kāds viņš pēdējā laikā parasti bija pret Kravcovu.

— Vai esat pietiekami atžirdzis, lai ļautu jums iziet no

zemūdenes?

—   Jūtos pilnīgi vesels, biedri komandier, — strauji atbildēja leitnants.

Kapteinis nenoteikti pakratīja galvu un pasmaidījis uzrunāja zoologu:

—    Ko sacīs ārsts? Tikai, lūdzu, bez personīgas iein­teresētības …

—    Itin nemaz, Nikolaj Borisovič! — aizvainota balsī, taču ar starojošu seju attrauca zoologs. — Nekādu me- dicinisku iebildumu nav. Tā būs tikai parasta zemūdens pastaiga. Tā leitnantam pat nāks par labu!

—    Nu, tad es neiebilstu … Aleksandr Leonidovič, no­formējiet leitnantam caurlaidi.

—    Paldies, biedri komandier! — ar vieglu sārtumu sejā leitnants pateicās kapteinim.

Pēc desmit minūtēm, saņēmis zoologa instrukcijas un ietērpts skafandrā, leitnants izgāja no zemūdenes un, iedarbinājis skrūvi, ātri devās uz ziemeļiem — ziemeļ­rietumiem, uz to okeana sektoru iepretim alai, ko ietvēra simt četrdesmit otrais ultraskaņas prožektors. Lai šo pro­žektoru pēc izlabošanas nodotu lietošanā, zoologam vaja­dzēja noregulēt attēla uztveres skaidrību un attālumu, pārbaudīt prožektora spējas atspoguļot starus no kustī­giem objektiem un izdarīt dažus citus eksperimentus.

Leitnants ar sešu desmitdaļu ātrumu peldēja septiņ­desmit metru dziļumā. Bija diezgan gaišs, un laternu viņš neiededzināja. Leitnanta garastāvoklis bija pacilāts, gan­drīz priecīgs: kapteinis ar viņu šodien runāja mazliet sil­tāk, nekā parasts, runājot pasmaidīja un pat uzticēja vi­ņam jaunu uzdevumu… Cik brīnišķīgs cilvēks, šis kapteinis! Un jaukais Arsens Davidovičs! Cik pateicīgs šobrīd viņiem abiem jutās leitnants. Nē, savu vainu viņš, protams, nav aizmirsis, savu noziegumu… Leitnants smagi nopūtās. Un tomēr, cik viņš pateicīgs, ka viņi to nenicina, neļauj izjust savas vainas smagumu, joprojām izturas biedriski!

Saviļņojums aizžņaudza leitnanta kaklu, viņš ar pū­lēm norija siekalas … Protams, viņš atbildēs, viņš gatavs pilnīgi atbildēt Dzimtenes priekšā par savu pārkā­pumu … nē, nevis pārkāpumu, bet noziegumu … smagu noziegumu … Tikai neviens viņam šo noziegumu nepār­met, visi labi saprot, cik viņam smagi, kā viņš savu vieglprātību, bezrūpību nožēlo, un visi cenšas viņa klāt­būtnē pat nepieminēt Gorelova vārdu …

Un kā vienmēr pēc nelaimes ar zemūdeni, jau atce­roties vien šo cilvēku, leitnantam aizrāvās elpa un sa­žņaudzās dūres. Ak, šis nīstamais cilvēks! . . .