— Re, kur viņš! Izšāvās no šā laukuma! Atkal tur nozuda! Viņš nav viens! Viņš nav viens, Nikolaj Borisovič. Viņš ar kaut ko cīnās.
— Redzēju! — uzbudinātā balsī attrauca kapteinis.
— Atkal! Atkal viņi parādījās astoņdesmit devitajā sektorā! — turpināja vecākais leitnants. — Atkal nozuda astoņdesmit astotajā sektorā! Leitnants ar kaut ko cīnās! Ar ko?
— Biedri Skvorešņa! — asi atskanēja kapteiņa pavēle.
— Klausos, biedri komandier!
— Pārtrauciet zemūdeņu novērošanu! Nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu steidzieties palīgā leitnantam Kravcovam! Attālums no salas — divdesmit kilometru. Dziļums — septiņdesmit metru. Virziens — \vest-nord- west. Leitnantam izdarīts uzbrukums. Ātrāk! Ātrāk! Sekojiet mūsu norādījumiem ceļā!
— Tieši tā, palīgā leitnantam! — uztraukts nodārdi- nāja Skvorešņa un, palaizdams pilnā gaitā savu skrūvi, komandēja: — Nodzēst uguni! Marat, pie manis, centies panākt! Pavļik, turies aiz mums piecdesmit metru attālumā! Kautiņā nejaucies!…
Ūdeņu tumši zaļajā krēslā trīs ēnas reibinošā ātrumā
aizjoņoja uz west-nord-west…
* *
*
Leitnants Kravcovs gatavojās nodot sardzi vecākajam leitnantam. Kapteinis vadības centrālā posteņa tālākajā kaktā uzklausīja zoologu.
— Nikolaj Borisovič, vai nevar kādu norīkot, kaš koriģētu augšējā stūra prožektoru simt četrdesmit divi? Ma- rata nav. Pavļiks aizgāja kopā ar viņu. Bet aizsūtīt kādu no mūsu radistiem taisni žēl: milzums darba, briesmīgi steidzamies. Pat priekšgala prožektors astoņdesmit astoņi vēl nav gatavs — ar to kaut kā neveicas .. . Dodiet kādu! Jā? Tikai uz divdesmit vai trīsdesmit minūtēm. Nieka lieta … Jā?
Zoologs lūdzoši raudzījās kapteinī. Viņš bija ieradies centralajā postenī tieši no darba, rokas melnas, bārda nekārtībā, taču viņam acīm redzot tualete nebija prātā.
Kapteinis paraustīja plecus.
— Ko lai jums dodu, Arsen Davidovič? Jau tā trīs cilvēki izgājuši no ierindas. Un starp tiem tādi strādnieki kā Skvorešņa un Marats. Neviena brigāde no sava sastāva nedos. Bet varu lietot negribas.
— Ko tad lai mēs darām? — iesaucās zoologs. — Jāiet kaut vai pašam!
Leitnants jau bija beidzis dežuru un devās uz izeju, bet, izdzirdis zinātnieka pēdējos vārdus, viņš pēkšņi apstājās, mirkli šaubījās, tad pagriezās pret kapteini.
— Biedri komandier! — viņš klusu to uzrunāja, acis nepaceldams, kā tagad vienmēr mēdza darīt sarunā ar kapteini. — Biedri komandier! Ja atjaujat… Varbūt es varētu palīdzēt Arsena Davidoviča brigādei?
Kapteinis ar zoologu aši pavērās leitnantā: pirmais — neziņā šaubīdamies, otrs — pēkšņi iededzies priecīgā cerībā.
— Nezinu, biedri leitnant, — atturīgi sacīja kapteinis, kāds viņš pēdējā laikā parasti bija pret Kravcovu.
— Vai esat pietiekami atžirdzis, lai ļautu jums iziet no
zemūdenes?
— Jūtos pilnīgi vesels, biedri komandier, — strauji atbildēja leitnants.
Kapteinis nenoteikti pakratīja galvu un pasmaidījis uzrunāja zoologu:
— Ko sacīs ārsts? Tikai, lūdzu, bez personīgas ieinteresētības …
— Itin nemaz, Nikolaj Borisovič! — aizvainota balsī, taču ar starojošu seju attrauca zoologs. — Nekādu me- dicinisku iebildumu nav. Tā būs tikai parasta zemūdens pastaiga. Tā leitnantam pat nāks par labu!
— Nu, tad es neiebilstu … Aleksandr Leonidovič, noformējiet leitnantam caurlaidi.
— Paldies, biedri komandier! — ar vieglu sārtumu sejā leitnants pateicās kapteinim.
Pēc desmit minūtēm, saņēmis zoologa instrukcijas un ietērpts skafandrā, leitnants izgāja no zemūdenes un, iedarbinājis skrūvi, ātri devās uz ziemeļiem — ziemeļrietumiem, uz to okeana sektoru iepretim alai, ko ietvēra simt četrdesmit otrais ultraskaņas prožektors. Lai šo prožektoru pēc izlabošanas nodotu lietošanā, zoologam vajadzēja noregulēt attēla uztveres skaidrību un attālumu, pārbaudīt prožektora spējas atspoguļot starus no kustīgiem objektiem un izdarīt dažus citus eksperimentus.
Leitnants ar sešu desmitdaļu ātrumu peldēja septiņdesmit metru dziļumā. Bija diezgan gaišs, un laternu viņš neiededzināja. Leitnanta garastāvoklis bija pacilāts, gandrīz priecīgs: kapteinis ar viņu šodien runāja mazliet siltāk, nekā parasts, runājot pasmaidīja un pat uzticēja viņam jaunu uzdevumu… Cik brīnišķīgs cilvēks, šis kapteinis! Un jaukais Arsens Davidovičs! Cik pateicīgs šobrīd viņiem abiem jutās leitnants. Nē, savu vainu viņš, protams, nav aizmirsis, savu noziegumu… Leitnants smagi nopūtās. Un tomēr, cik viņš pateicīgs, ka viņi to nenicina, neļauj izjust savas vainas smagumu, joprojām izturas biedriski!
Saviļņojums aizžņaudza leitnanta kaklu, viņš ar pūlēm norija siekalas … Protams, viņš atbildēs, viņš gatavs pilnīgi atbildēt Dzimtenes priekšā par savu pārkāpumu … nē, nevis pārkāpumu, bet noziegumu … smagu noziegumu … Tikai neviens viņam šo noziegumu nepārmet, visi labi saprot, cik viņam smagi, kā viņš savu vieglprātību, bezrūpību nožēlo, un visi cenšas viņa klātbūtnē pat nepieminēt Gorelova vārdu …
Un kā vienmēr pēc nelaimes ar zemūdeni, jau atceroties vien šo cilvēku, leitnantam aizrāvās elpa un sažņaudzās dūres. Ak, šis nīstamais cilvēks! . . .