Divu okeānu noslēpums

—   Uh! — atviegloti noelsās Pavļiks. — Lai gan smagi nebija, tomēr mugura sūrst un sāp.

—   Pasēdēsim mazliet, atpūtīsimies un uzkodīsim, — Marats ierosināja, — esmu jau izsalcis.

Draugi atsēdās uz akmens bluķa līdzās trosbaterijai un, atspiezdami muguru pret klinti, ar laternu apgaismo­dami apkārtējo mežonīgo ainavu, klusēdami sūca no ter­mosa karsto kakao. Hidrodpolipu biezokņi, tumšās un mir­guļojošās ēnas, kas rāpoja pa jūras dibenu uz drūmajām klintīm vai arī pazibēja melnajā tukšumā virs viņiem, — viss liecināja, ka šeit dzīve daudz intensivāka un rosīgāka nekā ūdens slāņos tieši virs viņiem.

— Nu, pietiks, Pavļik! Laiks griezties atpakaļ, — sa­cīja Marats, lēni pieceldamies un acīm redzot ne visai labprāt šķirdamies no ērtās vietiņas.

Viņš tomēr nepaguva izslieties un atliekt muguru, kad klints, pie kuras viņi atpūtās un kuras līdzsvaru acīm re­dzot bija satricinājuši, negaidot nogāzās pāri viņiem. Pavļiks ar Maratu tikko paguva atlēkt sāņus, bet trosba­terijas uztvērējs palika zem klints. Marata izmisums bija bezgalīgs. Viņš nevarēja sev šo nolaidību piedot. Iedar­binājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, viņš kopā ar Pavļiku divas stundas pūlējās izkustināt milzīgo klinti, taču viss bija veltīgi. Vairāk laika nevarēja zaudēt, un kapteinis aizsūtīja viņiem palīgā Skvorešņu. Vienīgi pēc viņa ierašanās avarijas vietā klinti izdevās nogrūst un iedarbināt trosbaterijas uztvērēju.

XI nodala IZŠĶIROŠĀ KAUJA

Ar piepūstiem muguras maisiem visi trīs lēni pacēlās tieši vertikāli uz augšu.

— Mums, puiši, šķiet, būtu laiks pagriezties horizon­tāli un doties tieši uz austrumiem, uz zemūdeni, — sacīja Skvorešņa, pavēries dziļummērītājā. — Dziļums — simt piecdesmit metru, tieši zemūdenes doka līmenī. Bet nu — pa labi griezties! … Stāt! — viņš pēkšņi iesaucās, pār­traukdams manevru un norādīdams ar roku pret rietu­miem uz augšu un pa labi no sevis. — Kas tad tas?

Kādus desmit metrus virs viņiem un piecdesmit met­rus pa labi, uz ziemeļrietumiem, zili zaļajā ūdeņu krēslā slīdēja milzīga, melna ēna. Tai uz muguras varēja redzēt kaut kādus lielus cilindrveida paugurus ar īsiem, vertikāliem stobriem. Ena virzījās it kā bez piepūles — taisna, asa, noapaļota pakaļgalā un smaila priekšpusē kā kuģa priekšgals.

—   Bet, rau, uz dienvidiem vēl viena! Re, re, ari piec­desmit metru atstatumā! — izbrīnījies iesaucās Pavļiks, rādīdams pa kreisi no pirmās ēnas. — Kas gan tas va­rētu būt!

—   Jā, jā, redzu, — apstiprināja Marats.

—   Zemūdenes! … — pēkšņi uztraukts iesaucās Skvo­rešņa. — Lai esmu nolādēts, ja tās nav zemūdenes!

—   Par ko jūs runājat, biedri Skvorešņa? — atskanēja vecākā leitnanta balss. — Kādas zemūdenes?

—   Neko nesaprotu, biedri vecākais leitnant! — Skvo­rešņa atbildēja. — Divas zemūdenes alas traversā … Dodas ar vismazāko ātrumu uz salu … Ietur simt metru lielu intervālu. Peldam uz dienvidiem, lai aplūkotu labāk…

—   Ziņojiet, ko redzēsiet! — pavēlēja vecākais leit­nants. — Dodu trauksmes signālu! … Ieslēdzu visus ga­tavos ultraskaņas prožektorus!

Pa to laiku Skvorešņa iedarbināja skrūvi un ar trīs desmitdaļu ātrumu devās pa kreisi, uz priekšu un gar ne­zināmo zemūdeņu fronti. Marats un Pavļiks viņam sekoja.

Aizpeldējis kādus simt metrus no otrās zemūdenes, Skvorešņa ziņoja:

—   Biedri vecākais leitnant! Trešā uz dienvidiem! In­tervāls simt divdesmit pieci metri!… Iet frontes ierindā …

—   Dzirdu, trešā uz dienvidiem, — atbildēja vecākais leitnants. — Uz ekrana redzami seši silueti. Priekšgala prožektors numur simt trīsdesmit astoņi vēl nestrādā. Tā sektorā starp piekto un sesto siluetu liels pārtraukums. Ņemiet vērā: augšējā stūra simt četrdesmit otro tagad koriģē leitnants Kravcovs. Turpiniet izlūkot fronti!

—   Tieši tā, izlūkot fronti! Redzu ceturto uz dienvi­diem… Intervāls simt piecdesmit metru. Joprojām lēni virzās uz salas pusi. Peldam tālāk uz dienvidiem … Trīs­simt metru … piecsimt metru … vairāk zemūdeņu ne­esam pamanījuši… Biedri vecākais leitnant!

—   Klausos.

—   Mēs ievērojām četras zemūdenes uz dienvidiem no pirmās … Vai jūs mūs redzat?

—   Redzu.

—   Cik tālu mēs esam no alas?

—   Piecpadsmit kilometru.

—  Atļaujiet pacelties virs zemūdenēm un palūkoties uz ziemeļiem no pirmās.

—   5ajā virzienā darbojas visi ultraskaņas prožektori Tur iet vēl trīs zemūdenes ar tādiem pašiem intervāliem. Virs okeana redzami trīs kuģu silueti. Acīm redzot eskad- ras mīnu kuģi.

—   Runā «Pioniera» kapteinis. Biedri Skvorešņa, pa- celieties visi trīs virs zemūdenēm, sekojiet tām un novē­rojiet …

Vecākā leitnanta balss pārtrauca kapteini:

—   Biedri kaptein, profesors Lordkipanidze ziņo, ka leitnants Kravcovs no sektora simt četrdesmit divi pazu­dis un neatbild uz izsaukumiem. Reiz atskanēja kaut kas neskaidrs un vairāk nekā.

Ķiverēs bija dzirdama kapteiņa balss:

—   Ieslēdziet visus izlabotos ultraskaņas prožektorus! Neko neredz? Varbūt viņš ir astoņdesmit astotā sektora laukumā?

Vecākais leitnants tūdaļ satraukts iesaucās: