Divu okeānu noslēpums

«Maskava, zibens, valdības. Zemūdenes «Pionieris» kapteinim Voroncovam, kamisaram Sjominam, ekspedicijas zinātniskās daļas priekšniekam profesoram Lordkipanidzem.

Sūtām varoņigajai zemūdenes «Pionieris» komandai kvēlu svei­cienu! Ar apbrinu sekojam jūsu nenogurstošajai, varenajai cīņai ar naidīgo stichiju, ar viltīgās noderības sekām Esam cieši pārliecināti par jūsu ekspedicijas laimīgām beigām. Esam pārliecināti, ka no­slēpumainā okeana dzi|u izpētīšanas un apgūšanas vēsturē jūs ierak­stīsiet jaunas, slavenas lappuses, ka bargajā pārbaudes stundā zem­ūdene atradīsies savā posteni pie dzimtajiem krastiem, lai aizstā­vētu sociālistiskās Dzimtenes biivību un tālāku uzplaukumu…»

To personu vārdi, kuras bija radiogramu parakstījušas, vairs nebija saklausāmi jūsmīgo saucienu vētrā . ..

—   Mēs nonāksim laikā! … Mēs attaisnosim uzti­cību! Mēs uzvarēsim! Uzvarēsim!

—   Pie komandas! Pie komandas! — iesaucās komi­sārs. — Biedri komandieri Vajag paziņot komandai!

Viņa jauneklīgā seja zem sirmo matu viļņa staroja. Viņš piegāja pie kapteiņa un, ar pūlēm apvaldīdams ne­paklausīgo lūstošo balsi, cik iespējams oficiāli sacija:

—   Biedri komandier, atļaujiet nekavējoties sasaukt komandu, lai noklausītos jūsu ziņojumu!

Kapteinis uzlika abas rokas viņam uz pleciem un sa­spieda tos.

—   Nu, protams, Sjomin, dārgais biedri. Protams! Un drīzāk, drīzāk! Marš, marš!

Viņš pagrieza komisāru aiz pleciem, pastūma uz dur­vīm un nosauca pakaļ:

—   Visu komandu un visus zinātniskos darbiniekus!

* *

*

Pulksten vienpadsmitos, vēl satraukts pēc priecīgā mītiņa sakarā ar radiogramu, Marats aizskrēja pie Kor- ņejeva, lai tam paziņotu, ka vadības pults un tīkla re­montu viņi ar Pavļiku pilnīgi pabeiguši trīs stundas āt­rāk, nekā paredzēts grafikā.

Maratam likās, ka nekad viņš nav strādājis ar tādu aizrautību un sajūsmu kā tagad. Viņam šķita, ka radio- gramā bija nevis vārdi, bet neparasta muziķa, kas vēl līdz šim skanēja viņa dvēselē. Viņš skraidīja pa kāpnēm un kabīnēm, nejuzdams pats savas kājas, dūdodams kaut ko jautru un priecīgu. Un visur viņš dzirdēja gan klusu dungošanu, gan skaļu dziesmu, visur redzēja mirdzošas acis, neviļus smaidus.

—   Mēs uzvarēsim, Maratiņ! — noskanēja viņam pa­kaļ Kramera sauciens.

—   Par trim stundām ātrāk! — smiedamies nosauca Marats un laidās tālāk.

Korņejevu viņš atrada elektrolizes kamerā zem van­nas, kur tas strādājot bija palīdis, atstādams redzamas tikai kājas.

—   Labi, — īsi un dobji noteica Korņejevs,, noklausī­jies Marata ziņojumu par pabeigto darbu un nepacietīgo lūgumu atļaut doties ceļā ar trosbateriju. — Pie kapteiņa neiešu … Nav vaļas … Ej pats un ziņo …

Kapteini Marats atrada gāzesvadu kamerā, kur tas kopā ar Kozirevu aizvāca cauruļu paliekas, kas rēgojās no iekšējā nodalījuma. Lai tur iekļūtu, vajadzēja ne ma­zumu veiklības un akrobatikas mākslas. Dziesma skanēja arī šeit, bet Marats par to nebrīnījās: tā saplūda ar dzies­mu viņa paša sirdī.

—   Paldies par darbu, Marat! — kapteinis atbildēja, noklausījies viņa ziņojumu. — Nododiet manu pateicību arī Pavļikam. Paēdiet pusdienas un atpūtieties, tas jums pienākas. Pēc tam dodieties ceļā. Cik laika jums vajadzēs šai operacijai?

—   Domāju kādas sešas septiņ'as stundas, biedri ko- mandier. Nezinu, cik ērta un tīra būs nogāze.

—   Jā, jā… Protams. Katrā ziņā pasteidzieties, jūsu palīdzība vajadzīga šeit. Uzturiet sakarus ar zemūdeni. Nu, ejiet! Vēlu sekmes. Sveiciens Pavļikam. Pieraugiet viņu!

Marats pilnīgi apzinājās, cik grūts bija viņam uzti­cētais uzdevums un neatsacījās no atpūtas, ko viņam bija piedāvājis kapteinis. Tomēr pārtraukuma laikā viņš paguva Krutickim izskaidrot, kā piesiet traukus pie trosba- terijas. Pēc pusdienas pārtraukuma jau trijatā ar Kruticki un Pavļiku viņi sāka nest laukā traukus no nolik­tavas, aizgādāja tos līdz trosbaterijas cilindram, aizvā- koja un sagatavoja tiem stiepļu cilpas. Pulksten sešpadsmitos pabeiguši šo darbu, ar pilnīgi uzlādētiem akumulatoriem skafandros, termosiem, patronām ar šķidro skābekli, Marats un Pavļiks stāvēja izejkamerā kaujas bruņojumā, ar nepieciešamo instrumentu komplektu un dziļūdens termometru pie jostas — gandrīz pilnīgi gatavi atstāt zemūdeni. Pēdējā mirklī kamerā ieskrēja Selavins un iespieda Maratam rokā dziļūdens batometru.

—   Lūdzu, Marat. .. Tas, es domāju, jūs ne visai ap­grūtinās. Nelielu ūdens paraugu no dziļuma … Gauži lūdzu.

Tūlīt pēc viņa steidzīgi pienāca zoologs un, pavezdams Pavļiku sāņus, mazliet samulsis klusu sacīja:

—   Pielūko, Pavļik, ja gadās kas sevišķi interesants, nepalaid garām, lūdzu. Būšu tev ļoti pateicīgs. Protams, ja … m-mm … apstākļi un, tā sacīt, laiks atļauj… Lūdzu, Pavļik!

Pēc dažām minūtēm Marats ar Pavļiku jau gāja pa nogāzi, nesdami uz pleciem trosbaterijas galu ar uztvē­rēju, kas atgādināja slēgtu, vidū mazliet uzpūstu milzī­gas tulpes pumpuru. Nokāpuši kādus piecdesmit soļus.