Divu okeānu noslēpums

Grūti aprakstīt prieku, kādu izjuta Pav|iks, kļuvis par adjutantu pie paša kapteiņa. Bet to jau ikviens bez pūlēm varēja redzēt, pavērdamies zēna laimē starojošā sejā. Tomēr Pavļiks no visa spēka centās izturēties kā pieau­dzis, savaldīgi: neskraidelēja, nebāžas, kur nevajag, vis­pār turēja sevi rokās.

Tieši pulksten divpadsmitos atskanēja kapteiņa ko­manda un reizē izstiepās divdesmit viens valgs. Atbrī­vots no enkuriem, klusu un majestātiski, it kā paļauda­mies savu apdzīvotāju mazo būtņu gādībai, «Pionieris» devās ceļā.

Kapteinis sākumā izveda zemūdeni tālāk, atklātā okeā­nā, lai izvairītos no sadursmes ar klintīm, kraujām, zem­ūdens pauguriem, kuru nogāzē bija ļoti daudz. Kuģis gāja diezgan ātri, labi paklausīja stūrei un pēc divām stundām, pēc kapteiņa aprēķina, atradās jau alas traversā. Se kuģi strauji pagrieza ar pakaļgalu pret salu un tādā stāvokli ar trīs desmitdaļu ātrumu lēnām veda uz zemūdens no­gāzi. Kapteinis nometa valgu un turējās kuģa pakaļgalā. Pavļiks peldēja priekšā, norādīdams visizdevīgākās — taisnākās un platākās pārejas. Tas bija ļoti grūts uzde­vums: «Pionieris» bija ap septiņdesmit metru garš, ar vislielāko diametru līdz desmit metriem, un pārāk līku­mota vai šaura eja tam nederēja. Bet pacelties virs klin­tīm un pēc tam atkal nolaisties tas nevarēja: elektriskās piedziņas no balasta un citām cisternām vēl nebija atjau­notas. Pavļiks teicami tika galā ar savu uzdevumu un pareizi norādīja ceļu, ko bija paguvis labi izpētīt, kamēr zemūdene atradās vēl tālu no salas. Starp citu, nogāze taisni šajā vietā bija stāva un krauja, kas ievērojami at­viegloja pieeju salai.

Ar pakaļgalu pa priekšu «Pionieris» aizvien lēnāk tu­vojās alai. Lūk, alā jau iegāja dīzu loks ar degošo ter- mitu. «Pionieris» peldēja taisni, kā pa diedziņu.

Drīz zemūdene, turēdamās virs paša dibena, nozuda

alā.

Ap pusnakti «Pionieris» kā milzīgs dirižablis jau mie­rīgi stāvēja savā plašajā, drošajā mītnē zem velvēm spilgti apgaismotajā alā, kas uzreiz atdzīvojās.

X nodaļa EKSPEDĪCIJA PĒC ELEKTRISKĀS STRĀVAS

Naktī kapteinis sagatavoja visu ziņojumu pārskatu par darbu gaitu pagājušajā dienā. Darbs veicās lieliski, tieši pēc grafika. Deviņpadsmitajā augustā, tas ir, pēc trim dienām, zemūdene varēs atstāt' savu jauno patvē­rumu un doties uz Padomju Piejūras apgabala tālajiem krastiem. Bet šī diena arī bija pēdējais termiņš uzsākt braucienu, jo pēc tam vairs nebūtu cerību laikā — div­desmit trešajā augustā — ierasties Vladivostokā. No Ra­panui salas zemūdenei bija jānobrauc pa taisnu līniju, putna lidojumā, ap piecpadsmit tūkstoš kilometru. Lai veiktu šo milzīgo attālumu, «Pionierim» vajadzēja tieši simt stundas nepārtraukti braukt ar desmit desmitdaļu ātrumu. Un tikai tad, ja «Pionieris» dosies ceļā ne vēlāk kā deviņpadsmitā augustā pulksten sešos no rīta, tas līdz ar sauli spēs ierasties Usurijas līcī pie Krievu salas iepre­tim Vladivostokai divdesmit trešajā augustā pulksten desmitos no rīta. Bet, ja gadītos kāda neparedzēta aizka­vēšanās, pavisam astoņas vai desmit stundas — tad viss būtu izjaukts. Viss darbs, visas komandas pārcilvēciskās pūles un visas cerības izkūpētu kā dūmi.

Sviedri klāja kapteiņa pieri, kad nakts klusumā savā kajitē miega apņemtajā zemūdenē viņš pēkšņi nonāca pie šāda slēdziena: «Nedrīkst! . .. Nedrīkst palikt bez laika rezervēm,» viņš domāja. «Jāstrādā vēl ātrāk, vēl sprai- gāk. Jāietaupa kaut šīs astoņas, desmit stundas. Bet ko vēl var prasīt no komandas, kas nepazīst ne miega, ne atpūtas, kas jau tik daudz dienas strādā, liekas, ar pēdē­jiem, izsīkstošajiem spēkiem?»

Kapteinis neko nespēja izdomāt. īsās atpūtas dārgie brīži pagāja šais satraucošajās pārdomās, un rīts sastapa kapteini ar bezmiegā iekaisušām acīm. Viņš izgāja no zem­ūdenes, degoša nemiera pārņemts, un mudināja ļaudis, kas vēl nebija paguvuši izstaipīt īsajā naktī neatspirgu- šos locekļus, mudināja ātrāk ķerties pie darba. Viņš izbau­dīja patiesu prieku, kad ieraudzīja Skvorešņas šai naktī paveikto darbu.

Skvorešņa bija uzņēmies nakts dežuru pie elektriskās vinčas, kas lēni pievilka dīzu gredzenu uz atmīkstinātās apakšējās eņģes. Taču patiesībā pie vinčas nekā nebija ko darīt, un Skvorešņa sirdīgi noņēmās notīrot kuģa pakaļ­galu no metala nogulsnēm, pikām, sasalušām paltīm, ur­gām un lāsēm, kas bija uz tā palikuši, pēc tarn kad sprā­dziens izrāva dīzu gredzenu no savas vietas. Darbs bija ļoti grūts, nogurdinošs. Termitu te pielietot nevarēja.

Instrumenti kļuva neasi un lūza, elektriskie urbji, mazās elektriskās vīles, elektriskās ēveles drīz sadrupa.

Galu galā Skvorešņa pārgāja uz rokas instrumentiem, liekot lietā savu neparasto fizisko spēku, un nereti guva lielus panākumus.