Turklāt komisārs ziņoja kapteinim, ka leitnants atrodoties ļoti nospiestā garastāvoklī un pilnīgi apzinoties, cik vieglprātīga un noziedzīga bijusi viņa rīcība šai ārkārtīgi atbildīgajā brīdī.
Otrkārt, komisārs ziņoja, ka šodien viņam bijusi iespēja iekļūt ar ūdeni piepildītajā gāzes vadu kamerā pa ārējo caurumu, kas atklājies aiz atrautā dīzu gredzena. Kā kapteinim zināms, komisārs atgādināja, pirmā dīzu apskate remonta darbu sākumā atklājusi, ka tās pilnīgā kārtībā, izņemot četrus neizprotamus caurumus, kas ar vītņu urbi izurbti centrālo dīzu sadedzināšanas kamerā. Kā tie tur radušies, kas un kāpēc tos izurbis — līdz šim nav zināms.
Bet gāzes vadu kamerā šodien izdevies iekļūt vienīgi pēc ilga darba, iztīrot šauro caurumu, kur cieši savijušies gāzes vadu cauruļu gali. Protams, sprādziens kamerā nodarījis sevišķi lielus postījumus: visas ierīces un apa- rati, kas tur atradušies, sabojāti.
Uz gāzes spiediena signalizētāja atrastas kādas kastītes paliekas. Korņejevs un Kozirevs, kas kameru apskatījuši kopā ar komisāru, vienprātīgi atzīstot, ka šī kastīte nepieder pie signalizētāja un ka tā nolikta ar noteiktu nolūku — neļaut signalizētājam saskarties ar apkārtējo vidi, lai tas nevarētu signalizēt par gāzu spiediena izmaiņu kamerā. 1as acīm redzot bijis darīts vienīgi ar ļaunu, noziedzīgu nodomu.
Pie pēdējiem komisārā vārdiem, ko viņš izrunāja ar tikko apvaldītu satraukumu, kapteinis pacēla uz viņu dusmu un sašutuma pilnas acis.
— Tātad jūsu slēdziens? Kas to varēja izdarīt? — viņš klusu jautāja, tikko paverot lūpas.
— Vienīgi Gorelovs, — pārliecināti atbildēja komisārs.
— Jā, vienīgi viņš, — tāpat kā iepriekš klusā balsī apstiprināja kapteinis. — Vai jūs pieteicāt Korņejevam un Kozirevam klusēt par šo atklājumu?
— Jā, Nikolaj Borisovič, bet apskates aktu viņi parakstīja.
— Kad jūs domājat pabeigt izmeklēšanu?
— Uzskatu, ka tā jau pabeigta, Nikolaj Borisovič, un varētu izdarīt slēdzienu.
— Labi. Rīt šai pašā laikā iesniedziet to ar visiem materialiem. Varat iet, Vasilij Jegorovič. Es tūlīt aizsūtīšu radiogramu štabam.
* »
*
Pulksten sešpadsmitos, kad kapteinis smagās pārdomās staigāja pa centrālo posteni, galvenais elektriķis viņam ziņoja, ka elektriskā enerģija rezerves akumulatoros izsīkstot un tās pietikšot tikai divām dienām. Vajadzēšot nekavējoties sākt uzlādēšanu. Tomēr krasta zemūdens nogāzē nezin vai izdošoties trosbateriju apakšējos galus nolaist līdz nepieciešamajam dziļumam, kur būtu pietiekami zema temperatūra.
— Kā tad tomēr šo dziļumu aizsniegt?
Korņejevs viegli paraustīja plecus.
— Vispirms jāpamēģina šeit — varbūt zemūdene atrodas virs liela dziļuma.
— Pamēģiniet, biedri Korņejev, tikai ātrāk. Akumulatoriem vajag būt pilnīgi uzlādētiem. Mēs nezinām, ko mums nesis tuvākās dienas, bet varbūt arī stundas.
Korņejevs aizgāja. Centralajā postenī palika vienīgi kapteinis, vecākais leitnants, kas izdarīja kaut kādus aprēķinus, un Marats, kas bija aizņemts ar vadības pults labošanu.
— Man nedod mieru šis hidroplāns, — kapteinis teica vecākajam leitnantam. — Kāpēc tas atlidoja šurp? Ko tas še meklēja?
— Sos rajonus diezgan bieži apmeklē valzivju mednieku flotiles, — atbildēja vecākais leitnants, — bet viņu peldošās bāzes — fabrikas nereti ir apgādātas ar lidmašīnām loma uzmeklēšanai. Iespējams, ka arī šis hidroplāns bija tikai valzivju mednieku izlūks.
Pie durvīm pieklauvēja.
— Iekšā! — skaļi atsaucās kapteinis.
Ienāca Pavļiks ar instrumentiem rokā. Viņš klusu iegāja kaktā, kur darbojās Marats, un pusbalsī sacīja:
— Vada bojājumu es atradu elektrolīzes kamerā un jau izlaboju.
— Labi, Pavļik! — tāpat pusbalsī uzteica Marats. — Tagad palīdzi man šeit. Piestiprini savās vietās, re, šos vadus un pogas.
— Tieši tā, piestiprināt vadus un pogas! — klusu, taču skaidri atbildēja Pavļiks, ķerdamies pie darba.
Kapteinis tikko jaušami pasmaidīja un, vērodams zēna darbu, atgriezās pie pārtrauktās sarunas:
— Varbūt tas arī ir tikai valzivju mednieku izlūks, bet mani ļoti uztrauc «Pioniera» stāvoklis. Kuģis ir pārāk atklāts. Tālu no krasta, gandrīz atklātā okeānā, tam pārāk viegli piekļūt.
— Jā, stāvvieta nav gluži droša, — vecākais leitnants piekrita, — taču, diemžēl, mēs vēl nespējam kustēties, un, patiesību sakot, ari nemaz nevar noslēpties.
— Ta jau ir ta nelaime. Bet noslepties vajadzētu, kamēr pabeidzam remontu …
Pavļiks nekustīgi stāvēja ar seju pret sienu, it kā aizmirsis darbu, un klausījās sarunā. Viņš gribēja pagriezties, kaut ko sacīt, bet mēle bija kā pielipusi: viņš nemaz nebija pieradis ar kapteini sarunāties. Beidzot ar ārkārtīgu gribas spēku viņš pagriezās un trīcošā balsī klusu izteica:
— Atļaujiet, biedri komandier ..
— Te mēs atradām … es ar Ivanu Stepanoviču … joti labu vietu .., Pioniera goda vārds! — negaidot nobeidza Pavļiks un apjucis apklusa.
— Nu, nu? — kapteinis pasmaidīja. — Runā, nekautrējies.