Divu okeānu noslēpums

Virve, atritinādamās aizvien ātrāk, jau gāja uz bei­gām un pēkšņi atslāba un palika karājoties. «Jauns sēk­lis!» priecīgi nodomāja Ngaara. «Un to neviens ne­zina! . . .» Tagad vajadzēja uzmanīgi vilkt tīklu pa krau­jas nogāzi augšup … Ngaara trīs četrus laivas garumus paairēja atpakaļ, paņēma virvi un sāka to vilkt. Virve iz­stiepās un tālāk negāja. Ngaaram pagura sirds.

Tīkls acīm redzot bija kaut kur aizķēries. Ngaara sāka raut stiprāk, bet viss velti. Tad ar dusmu pilnu un apbēdi­nātu sirdi viņš pēdējiem vārdiem izlamāja gan balto Jēzu, gan savus vecos dievus un pat pašu Tatanu, ļauno garu.

Ko lai dara? Nevar taču atstāt tīklu, kas baro Ngaaru un viņa ģimeni, maksā nodokļus, nolīdzina parādus ve­cajam Tatanam-Robinsonam — par degvīnu, par tabaku, par āķiem … Tiesa, še ir pārlieku dziļš, taču tādam nirē­jam kā Ngaara pat viss virves garums nav bīstams. Bet ja nu haizivs? Tas būtu nepatīkami, taču duncis ir aiz jos­tas, haizivij labi neklāsies.

Ngaara nosvieda veco vamzi, apdilušās, visnotaļ ar ielāpiem klātās bikses un metās tumšajā ūdenī. Lai gan pēc paraduma viņš zem ūdens tūdaļ atvēra acis, taču ak­lajā tumsā, salīdzinot ar kuru zvaigžņotā nakts augšā likās kā krēsla, viņš nevarēja saredzēt virvi. Tikai pagrāb- stījis ar roku, viņš satvēra virvi un sāka strauji laisties \>a to lejup.

Pēkšņi viņa plaši atvērtās acis ieraudzīja kaut ko

tādu, no kā pār visu -miesu pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas.

Tālu lejā, okeana dzelmēs, mirgoja milzīgs, sudra­baini miglains mākonis, gluži kā mēness būtu nokritis no debesīm, iegrimis tumšajos ūdeņos un izplatītu tur savu spēcīgo gaismu, un apkārt tam dejotu spilgtas, bal­tas punktis, it kā zemūdenes gari sagaidītu savu valdnieci ar svētām, jautrām dejām. Piepeši no turienes, no dziļu­miem, atskanēja dobjš, dziedošs dārdiens un satricināja visu Ngaaras sastingušo ķermeni. Dārdiens pēc dārdiena, dārdiens pēc dārdiena — vienmērīgi un spēcīgi tie, likās, plūda no visām pusēm, it kā milži dauzītu pa neredzēti milzīgu ķirbi — rapanuiešu bungām. Zaļi un oranži loki ņirbēja Ngaaras acu priekšā, viņš sāka jau aizelsties un, svētās šausmās drebēdams, traucās uz augšu, cenzda­mies neko neredzēt un nedzirdēt. Taču satricinošie dār- dieni viņu vajāja, panāca, un beidzot, gandrīz zaudējis prātu, Ngaara iznira no ūdens pie pašas kanu laiviņas. Ar trīcošiem, gurstošiem pirkstiem viņš ieķērās laiviņas malā un, vēl ilgi aiz bailēm kunkstēdams, nespēja atel­sties … Mazliet atjēdzies, Ngaara bailīgi pavērās apkārt un, pārliecinājies, ka ir viens, pielika ausi pie ūdens. Mel­nais bezdibenis viņu apdullināja ar jaunu dārdienu, viņš palēcās kā atspere, pārkārās pāri kanu laiviņas malai un novēlās laiviņas dibenā. Un atkal viņam šķita, ka pat laivas dibens tikko jaušami un vienmērīgi sadreb no no­slēpumainajiem dārdiem, kas nāk no apakšas, un tad, ga­līgi zaudēdams galvu, Ngaara pietrūkās, izrāva dunci un ar vienu vēzienu atgrieza virvi no dārgā tīkla, ģimenes barotāja, un izmisīgi, kā dzīvību glābdams, sāka strādāt ar airi…

Visu nakti viņš pavadīja kā murgos, svaidījās savā niedru guļvietā, murminādams un izkliegdams baismīgus vārdus par mēnesi, kas ietīts sudrabotā mākonī un iegri­mis okeana dzelmeņos, par zvaigžņu deju ap to un svēto bungu rīboņu, kas pavada deju. Un viņa sieva Angata iz­misumā un šausmās gaudās līdz ar viņu visu cauru nakti, un no rīta atnāca kaimiņi un radi, un vēsts par Ngaari briesmīgo redzējumu nedzirdami izplatījās pa salu, ka noslēpums glabājams no baltajiem, kas, protams, Ngaa­ras redzējumam nenoticēs un vajās un nežēlīgi sodīs ķe­cerus un ticības atkritējus, kuri atgriežas pie saviem se­najiem dieviem.