Divu okeānu noslēpums

Kāpteinis sēdēja centralajā postenī pie galda. Viņš sastādīja pārskatu par dienā veiktajiem darbiem, aprē­ķināja aptuvenus termiņus nākošo darbu izpildei, un nevar sacīt, ka visi šie aprēķini viņu sarūgtinātu, ja tikai nebūtu negaidītās aizkavēšanās ar dizēm. Šī aizkavēša­nās kapteini stipri uztrauca. Ja Kozirevs tuvākajās divās trijās dienās neatradīs izeju, nepaātrinās metala atmīk- stināšanu, tad zemūdeni sagaida visdrūmākās perspektī­vas: ierašanās laiks Vladivostokā būs nokavēts. Un te viņš, kapteinis, ir pilnīgi bezspēcīgs. Viņš ne ar ko nevar palīdzēt, neko nevar ieteikt, viņš var tikai gaidīt to, ko sacīs lai ari talantīgais, tomēr jaunais rnechaniķis.

Iegrimis šais skumīgajās domās, kapteinis nedzirdēja darba rīku troksni, klaudzienus un čirkstoņu, kas pa cen­trālā posteņa atvērtajām durvīm plūda no apakšējām ma­šīnu telpām un kamerām, — visu kūsājošā darba līksmo un aizraujošo simfoniju, kas atdeva dzīvību zemūdenes paralizētajam organismam.

Kapteinis aizvien mīlēja klausīties šo dzīvespriecīgo troksni, viņu vilktin vilka iegremdēties tajā, pievienoties kopējam darbam. Un tagad, nosēdējis ilgu laiku ar savām smagajām domam, viņš beidzot no tām atrāvās, atkal ieklausījās pazīstamajā troksnī un atkal viņu pārņēma vēlēšanās nokāpt lejā un paieties pa kuģa kabinēm un kamerām. Kapteinis piecēlās un palūkojās pulkstenī. Bija jau divdesmit trīs. Pār okeānu tagad klājas tumša tropu nakts, debess piebārstīta lielām zvaigznēm, un viļņi rāmi sitas pret krastu, kur kādreiz bija novietoti salas klusē­jošie akmens sargi. ..

Kapteinis sarosījās. Pēc stundas beigsies darbi, jā­palūkojas, kā tie veicas. Piepeši viņš pacēla galvu un sāka klausīties.

Parastajā troksnī, kas pildīja zemūdeni, nez no kurie­nes līdz viņam atplūda tālumā tikko izšķirami, vienmē­rīgi metala sitieni pret metālu. Kas tas varētu būt? No kurienes šīs skaņas?

Kapteinis steidzīgi devās apgaitā. Ātri viņš apskatīja visas apakšējās telpas un kameras; darbs veicās lieliski; nogurušie ļaudis viņam uzsmaidīja. No mašīnu nodaļas viņš iegāja izejkamerā, kur dežurēja Romeiko, kas tikai aizvakar bija iznācis no slimnīcas. Ar Romeiko palīdzību kapteinis ātri uzvilka skafandru un sagatavojās atstāt zemūdeni. Tiklīdz platforma bija nolaidusies, kapteiņa ķiverē uzreiz ielauzās tāli, apslāpēti dārdieni, kas viņu apdullināja. Kapteinis metās uz priekšu.

Prožektoru spilgtajā gaisma, spožas bruņas kā varens viduslaiku milzis paladins, kas satriec simtgalvaino pūķi, Skvorešņa ar savu veseri dauzīja pa milzīgo dīzu gredzenu.

Kapteinis viņam uzbrāzās virsū, dusmīgi sagraba aiz pleca, no visa spēka sakratīja un uzkliedza. _

— Ko jūs darāt? Kas jums to atļāva? Partrauciet šo dārdoņu! Kā jūs varējāt aizmirst, ka atrodamies pie ap­dzīvotas salas?

Dabūja visi — gan Skvorešņa, gan Kozirevs, gan ve­cākais leitnants. Viņi stāvēja klusēdami, nezinadami, ka

attaisnoties. Viņi saprata, ka izdarījuši nopietnu kļūdu …

Ngaara stāvēja savā vecajā kanu laiviņā un klusu, ar tikko jaušamām airu kustībām dzina to atklātajā okeānā.

Tālu iepakaļ, tumsā, vāji mirgoja mazs, drebošs punk­tiņš. Tur Ngaara sieva Angata kurināja vientuļajā, tuk­snesīgajā krastā ugunskuru, lai pavarda saimnieks varētu vieglāk atrast savu būdu, kad, zveju beidzis, viņš ar lomu atgriezīsies pie savas izsalkušās ģimenes.

Ngaara smagi nopūtās. Pat pirms saules rieta un īsajā krēslā, kad vislabāk ķeras, neviena zivs nepienāca pie viņa tērauda āķiem, par kuriem viņš bija atdevis vecajam Robinsonam tik daudz daudz lomu, neviena zivs nepie- skārās ēsmai, un pat svēto āķi, ko pats Ngaara pacietīgi un godbijīgi, slēpdamies no svešām acīm, bija izgatavojis no nelaiķa «tētiņa» liela kaula, — pat šo āķi zivis nicīgi apgāja, it kā to nemaz nebūtu pamanījušas. Naktij uznā­kot, Ngaaram vajadzēja ķerties pie vēžiem un krabjiem. Tā gan nav visai laba barība, taču nekas cits neatlika. Tomēr arī šais medībās nabaga Ngaaru vajāja neveiksme. Tikai daži nelieli krabji un kāds desmits prāvu, pelēk- dzeltenu vēžu, klusu šņirkstinot spīles un bruņas, kustē­jās kanu laiviņas dibenā. Tīkls vilkās pa dibenu, it kā tīšām izmeklējot vietas, kur loms vismazākais. Neapšau­bāmi, Aku-aku tatana, ļaunais gars, perina pret Ngaaru slepenu viltu. Turklāt ir jau vēls, drīz jāatgriežas mājās, krasta. Tūdaļ sēklis beigsies, dibens ies strauji lejup.

Pēkšņi Ngaaram iešāvās prātā jauna doma. Uz šās kraujās nogāzes krabjus neviens neķer. Bet ja nu pamē­ģinātu un nolaistu pa to tīklus tā dziļāk? Kas zina, varbūt taisni tur atrodams bagāts loms? Jāpamēģina! Būtu kauns tik pieredzējušam zvejniekam un nirējam kā Ngaara, varenam medniekam pašā spēku plaukumā, at­griezties pilnīgi tukšā pie izsalkušās ģimenes!

Ngaara izšķīrās. Tīkls sāka ritināt virvi no laiviņas. Ngaara airēja vēl uzmanīgāk. Klusu viņš sauca vārdā Meakahi — zvejnieku dievu, Make-make — jūras bezde­līgu olu dievu, kuram upurējamās olas Ngaara ieguva ar dzīvības briesmām, un pat Hava-tuu-take-take — olu dievu — un viņa cienījamo sievu Vie-hoa.