Divu okeānu noslēpums

Lai uzminētu visas šīs mīklas, daži zinātnieki izvir­zījuši šādu hipotēzi. Šai salai senatnē bijuši daudz lielāki apmēri. To apdzīvojusi liela cilts ar īpatnēju, diezgan augstu kulturu, daudz augstāku nekā tām nožēlojamām ciltīm, kuras uz salas atrada pirmie eiropieši. Un pienācis laiks, kad senie rapanuieši sākuši ievērot, ka viņu salu lēnām, tomēr neatturami aprij jūra. Tad viņi, satraukti un neskaidru baiļu pilni, vērsušies pie saviem dieviem, mek­lējot pie tiem aizsardzību pret draudošo stichiju. Viņi sā­kuši pie jūras krastiem celt milzīgas terases un uzstādīt uz tām daudzus elkus kā dzimtās zemes sargus un glā­bējus. Tomēr okeāns nepielūdzami turpinājis uzbrukumu, un veltīgi akmens dievi vērsuši pret to dusmu pilnos, draudošos skatienus. Cilvēki tomēr nezaudējuši cerību. Viņi drudžaini darījuši tālāk savu darbu: izcirtuši jaunus elkus, cēluši jaunus aku un uzstādījuši uz tiem jaunas un atkal jaunas savu sargātāju un glābēju rindas. Tā droši vien turpinājies daudzus gadu desmitus. Varbūt, pamazām pārliecinoties par savu cerību veltīgumu un dievu bezspēcību, vai arī varbūt, kad pēc kādas zemes­trīces salai piepeši uzbrucis okeāns, iedzīvotājus galu galā pārņēmusi panika. Tie pametuši visus darbus un, pa­ķēruši visu savu iedzīvi, steigušies pie kanu laiviņām, lai meklētu glābiņu uz citas zemes. Tādas pārvietošanās no vienas salas uz otru pāri milzīgiem okeana plašumiem aiz dažādiem iemesliem diezgan bieži notikušas Polinezijas tautu vēsturē.

Daži zinātnieki domā, ka tagadējie Rapanui iedzīvotāji nav vis salas sākotnējo iedzīvotāju paliekas, bet ienācēji, kas iedrošinājušies apmesties salā, kura vai nu mitējusies iegrimi, vai ari sākusi grimt lēnāk, nemanāmāk. Bet tas, ka mēs šodien atklājām lielu lielu zemūdens aku ar sta­tujām. galīgi pierādīja, ka teorija par salas grimšanu ir pareiza …

Šelavins apklusa, domīgi sūkdams kakao termosa cau­rulīti. Klusēja arī Pavļiks, kas visu laiku bija klausījies okeanografa stāstu kā senu teiksmu. Beidzot viņš jautāja:

—   Nu, bet ienācēji, kā tie uz salas iekārtojās?

—   Tie varbūt, no viņu viedokļa, diezgan ilgi nedzīvoja slikti — līdz tam laikam, kamēr viņiem nepievērsa uzma­nību Eiropas «civilizatori». Tad salinieku starpā parā­dījās slimības, kāre pēc degvīna un tabakas, pēc Eiropas nieciņiem un pēc tā sauktās kulturas. Taču visstiprākais trieciens salai tika dots tūkstoš astoņi simti sešdesmit otrajā gadā, kad tai uzbruka peruaniešu vergu tirgotāji. Pēc nedzirdētas nežēlības, slepkavībām, laupīšanām viņi sagrāba gūstā lielāko daļu iedzīvotāju — piecus tūksto­šus cilvēku — un aizveda tos uz Cinča salu pie Dienvid­amerikas krastiem, lai tie tur vāktu un krautu kuģos guano — putnu mēslus, kas lielos vairumos sakrājušies šajās salās un tiek izvesti noplicināto Eiropas zemju mēslošanai.

Tiesa, daži no šiem nelaimīgajiem vēlāk tika atbrīvoti, bet, atgriezušies dzimtenē, viņi atveda sev līdzi baku sērgu, kas stipri iznīcināja iedzīvotājus. Kopš tā laika viņi sāka pakāpeniski izmirt, un jau tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā iedzīvotāju skaits bija vairs ti­kai simt piecdesmit cilvēku. Pēdējā laikā viņu skaits maz­liet pieaudzis un sasniedzis divsimt piecdesmit cilvēku, taču kapitalisma, nežēlīgās ekspluatācijās, žūpības, sli­mību un bezcerīgas nabadzības apstākļos šī cilts diez vai spēs atjaunoties .. . Jā-ā-ā! . . . Tas nav vis tā kā pie mums, Pavļik! Cik daudz, lūk, tādu mazu cilšu un tautu, kuras cari, viņu ierēdņi un kapitālistiskie plēsoņas bija noveduši līdz izmiršanai, atdzimušas pie mums Padomju Savienībā pēc tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada Lie­lās Oktobra sociālistiskās revolūcijas! Redz, kā tas ir, jaunais cilvēk! . . . Vēl daudz citu noslēpumu glabā šī mazā, gandrīz tuksnesīgā saliņa. Visu uzreiz, Pavļik, ne­var izstāstīt, bet mums laiks griezties atpakaļ. Turpināt šo zemūdens nogāžu pētīšanu es uzskatu par pilnīgi lieku: tas, ko kapteinis gribēja zināt, man jau pilnīgi skaidrs. Un tas ir galvenais! Tātad dosimies ceļā, jaunais ci+vēk, Kvebekas svētā Patrika koledžas uzticamais audzēkni!

—   Es gribu to ātrāk aizmirst, — klusu atteica Pav­ļiks, —_ bet jūs man atgādināt . . .

—  A-ā-ā! .. . Hm . . . Hm … Jā, pārmetums vietā . . . Nu, piedod vecim. Vairāk tā nedarīšu .. .

Šelavins ar labsirdīgu smaidu pastiepa metala roku. Pavļiks jautri un labprāt to paspieda.

Uzkrāvuši plecos kaudzi zvejas tīklu un kā vēdekli aiz muguras novietojuši rapanuiešu svētās tabulas un ci­tas trofejas, Šelavins ar Pavļiku devās mājup.

Pēc divām stundām, parādoties tādā izskatā zemūde­nes priekšā, prožektoru spilgti apgaismotajā lokā, viņi tika sagaidīti ar izbrīna saucieniem, kam nākošajā mirklī sekoja smiekli un joki.

Jau uz izejkameras platformas viņi ieraudzīja skafan­drā ietērpto kapteini. Un pirmais viņa jautājums Šelavi- nam bija:

—   Kur mēs atrodamies, Ivan Stepanovič?

—   Rapanui salas piekājē.

Kapteinis sarauca uzacis.

IX nodala Rapanui salas noslēpums