Divu okeānu noslēpums

Mazliet atpūtušies, viņi devās tālāk. Selavins uz brīdi zaudēja savu parasto runīgumu un ilgi gāja klusēdams, iegrimis domās, tikai paretam Pavļikam atgādinādams:

—   Skaties uz zemi! Vērīgi skaties! Nepalaid garām kaut ko neievērotu …

Un atkal gāja pa priekšu, galvu nodūris, kluss un do­mās iegrimis, paretam kaut ko nesaprotamu murminā­dams un uzgrūzdamies klintīm. Pēc pusstundas Selavins pēkšņi apstājās lielas, lēzenas klints priekšā. Pacēlis acis, viņš uz mirkli sastinga, tad sajūsmā iekliedzās:

—   Laiva! Iezemiešu kanu laiviņa!

Negaidīti veikli un ātri viņš uzlēca uz klints. Viņa priekšā kā uz bazalta pjedestālā, gandrīz līdz malām pilns ar dūņām, gulēja garš kuģītis ar savdabīgi izliektu, dīvainiem, fantastiskiem griezumiem rotātu priekšgalu.

—   Šurpu, Pavļik! — nepacietīgi iesaucās Selavins. — Ķeries pie lāpstas! Attīri!

i Obsidians — vulkāniskās izcelsmes minerāls, kas pēc izskata atgādina tumšu stiklu.

Dūņu mutuļu apņemti, viņi kādu stundas ceturksni drudžaini strādāja un, kad dūņas noplaka, bet ūdens at­guva savu parasto dzidrumu, viņu priekšā atradās no koka stumbra izdobta iezemiešu laiva ar ielauztu dibenu, pilna ar satrūdējušu zvejas tīklu paliekām. Rakņādamies šajā čupā, reizēm Šelavins, reizēm Pavļiks, priecīgi iesaukdamies, izvilka aizvien jaunus un jaunus atradu­mus: cilvēka galvaskausu, koka statuetes ar cilvēka vai putna galvām, kaula zvejas āķus, kaut kādus iesarkanus koka dēlīšus, vienu līdz divi metri garus, kurus klāja biezs, nesaprotamu zīmju vijums.

Jau pirmais dēlītis, kas nonāca Šelavina rokās, at­stāja uz viņu satriecošu iespaidu. Piespiedis cieši klāt dēlim savu ķiveri, bezprātīgām acīm, kas gandrīz sprāga laukā no dobumiem, viņš dažus mirkļus vērās šo zīmju garajās rindās, tad pēkšņi, uz vietas lēkādams, sāka kliegt:

—   Kohau! … Kohau rongo-rongo … Tie ir viņi? Tie ir viņi! Rapanuiešu kohau rongo-rongo! . ..

Aiz pārsteiguma apstulbis, Pavļiks ar atvērtu muti lūkojās šajā aina, kas atgādināja pirmatnējo mežoņu deju ar kaut kādām nesaprotamām burvestībām.

—   Vai jūs saprotat, jaunais cilvēk, ko tas nozīmē, at­ļaujiet jums jautāt? Nē-e! Jūs nesaprotat, ko tas no­zīmē! . .. Tas . . . tas .. .

—   Ko tad īsti tas. nozīmē? — Pavļiks atjēdzies ievai­cājās.

Bet Šelavins pēkšņi apklusa, nogrimdams domās, tad nomurmināja:

—   Ko tas nozīmē? Hm, hm . . . Mazliet nogaidīsim. Jāpārliecinās. Jāpārbauda. Mēs vēl sastapsim .. . Esmu pārliecināts, ka sastapsim aku un … un … Iesim! Iesim ātrāk tālāk! … Saliec visu atpakaļ laivā! Atceļā paņem­sim līdzi.

Šelavins pa priekšu gandrīz skrēja, un Pavļiks ar pū­lēm tika viņam līdzi. Tā viņi gāja vēl kādu pusstundu, un, kad Pavļiks beidzot juta, ka zaudē spēkus, Šelavins piepeši apstājās.

Viņu priekšā kā pāris metru augsta siena šķērsām no­gāzei piecdesmit līdz sešdesmit metru garumā stiepās no milzīgām plātnēm sakrauta terase. Taču ne Šelavins, ne Pavļiks uz to neskatījās. Pilnīgā klusumā, kā apburti, galvas atmetuši, viņi nenovērsa acis no vairākām kolo­sālām statujām, kas mēmi drūmā un bargā mierā piec­padsmit līdz divdesmit metru augstumā pacēlās pār te­rasi. Laternu gaismā bija redzamas viņu dīvainās galvas, rotātas ar milzīgiem, divus metrus augstiem akmens ci­lindriem, kas atgādināja turbānus. Atpakaļ nošļauptās, šaurās pieres, garie, ieliektie deguni, dziļie, tukšie un melnie acu dobumi, plānās, stingri sakniebtās lūpas un asie zodi atstāja neaizmirstamu iespaidu ar sava pārcil­vēciskā veidola iekšējo spēku.

Sie tēli stāvēja uz gareniem rumpjiem, bez kājām, ar tikko jaušamām rokām zem krūtīm — primitivi un vareni, mēmi un bargi — un vērīgi lūkojās uz priekšu okeana bezgalīgajos plašumos, pāri pigmeju galvām, kas šeit bija nejauši ieradušies. Starp šiem, it kā sardzē stāvošajiem milžiem mētājās daudzas okeana nogāztas figūras, ar sāņus aizripojušiem, milzīgiem cilindriem, kas kādreiz ro­tājuši viņu galvas.

—   Rapanui . . . — murmināja okeanografs. — Rapa- nui . . . Senā Vaihu … Tātad taisnība: to applūdinājis okeāns .. . Skaties, Pavļik! Skaties! Iegaumē uz visiem laikiem! . . .

Ilgi viņi klusēdami stāvēja akmens milžu priekšā; beidzot Selavins, it kā atjēdzies, nopūtās un sacīja:

—   Jāiet tālāk, Pavļik. Mēs tos vēl sastapsim. Mums jānobeidz salas apskate.

Uzmetis pēdējo ilgo skatienu šiem zemūdens kalna sargiem, Selavins iedarbināja skrūvi un devās tālāk uz dienvidiem. Pavļiks viņam sekoja. Pēc ilga klusuma viņš okeanografam jautāja:

—   Kāpēc jūs, Ivan Stepanovič, sacījāt «salas»? Vai tad tas nav tikai zemūdens kalns?

—   Bet kur tu esi redzējis zemūdens kalnu ar nogri­mušām laivām, nažiem, pīķiem un beidzot ar tādām celt­nēm kā šīs terases un kolosālās statujas? Ko? .. . Atļau­jiet jums jautāt, jaunais cilvēk?

—   Nu, kas tur, — dūšu saņēmis, iebilda Pavļiks.

Jūs taču reiz mums pulciņā stāstījāt par jūrā nogrimu­šām salām un pat kontinentiem. Varbūt arī še noticis tas pats?