Divu okeānu noslēpums

—   Te viss kārtībā, Andrej Vasiļjevič, — viņš ziņoja Skvorešņam, pagriezdamies uz viņa pleciem. — Pagaidi Pagaid … — viņš pēkšņi iekliedzās. — Nu, Andrej Vasiļ­jevič, pacel augstāk! Aiz kājām! Vēl augstāk! . . . Ellē! Kas tad tas?! Re, kur joks!

Parasti mierīgais, nosvērtais un mazrunīgais Matve­jevs tagad bija mazliet satraukts. Izlīdis pa pusei virs platformas un pārliecies pār to uz āru, viņš grozīja uz visām pusēm laternu, izstiepās, cik spēja, pūlēdamies kaut ko aizsniegt ar rokām.

—  Kas tad tur galu galā ir? — nenocieties iesaucās Skvorešņa.

—   It kā zeme, Andrej Vasiļjevič, — atbildēja Matve­jevs, viegli nolēkdams no Skvorešņas pleciem. — Gandrīz noteikti varu sacīt, ka zeme. Klints… Visīstākā klints. Tā atbalsta platformu un neļauj tai nolaisties. Zemūdene piespiedusies pie tās ar sāniem.

Šis atklājums radīja sensāciju. Kapteinis lika Matve- jevam pa spraugu izrāpties laukā un klinti apskatīt. Mat­vejevs drīz atgriezās un ziņoja, ka klints, pie kuras straume piespiedusi «Pionieri», ir daļa no lielas apakš­zemes kalna nogāzes, kas tālu aizstiepjas uz visām pusēm un paceļas laikam līdz ūdens virsmai, bet varbūt arī aug­stāk. Ievērodams kapteiņa pavēli, uzpeldēt pārāk augstu Matvejevs nebija uzdrošinājies. Pēc kapteiņa rīkojuma Skvorešņa un desmit komandas locekļi, tērpušies ska­fandros, izkļuva no zemūdenes pa to pašu ceļu kā Mat­vejevs. Viņi paņēma līdz dažus rituļus tievas, elastīgas troses un, iztaisījuši no tās trīs milzīgas cilpas, uzmauca tās zemūdenes priekšgalam, bet ar ceturto cilpu cieši pie­stiprināja pie klints zemūdenes pakaļgalu. Pēc tam, sa­tvēruši priekšgala cilpas un pagriezušies ar sejām pret atklāto okeānu, viņi visi reizē pēc Skvorešņas komandas iedarbināja skrūves ar desmit desmitdaļu ātrumu. Piec­simt zirgspēku pēc piecpadsmit minūtēm atvilka zemūdeni no klints un nostādīja to ar priekšgalu pret okeānu, bet ar pakaļgalu pret zemūdens kalnu. Lai straume atkal ne­aiznestu kuģi un nepiespiestu to pie kalna, vienas priek­šējās cilpas galus nolaida līdz dibenam un piestiprināja pie liela klintsbluķa.

«Pionieris» tagad turējās pie drošiem, nekustīgiem enkuriem.

«Dīzu brigāde» nekavējoties uzsāka darbu pie kuģa pakaļgala.

Pa to laiku kapteinis izsauca pie sevis centralajā pos­tenī Šelavinu un uzdeva viņam rūpīgi iepazīties ar zem­ūdens kalnu.

—   Mēs nevaram vēl noteikt savas koordinātes, — kapteinis piebilda. — Neviens no mūsu infrasarkanajiem izlūkiem pagaidām nedarbojas. Bet varbūt kalna tuvāka apskate palīdzēs tieši jums, piedzīvojušam okeanografam, noteikt, kas šis par kalnu, kur tas atrodas, vai tā nav sēkļa, plašas sēres, korāļu rifa vai korāļu atolu piekāje. Atoli taču var būt apdzīvoti, un mūsu stāvoklī tas būtu ļoti nepatīkami. Uzmanība nenāk par ļaunu … Naktij iestājoties, pacelieties virspusē, apskatieties visapkārt, vai nav manāmas ugunis, kuģi, iezemiešu kanu laiviņas. Ja atrodiet par vajadzīgu, ņemiet līdz kādu no komandas, lai jūs pavada . ..

—   Nu kādēļ gan, Nikolaj Borisovič, atraut cilvēkus no darba! Es labi tikšu galā viens pats, kaut gan, ja at­ļaujiet, paņemšu līdzi Pavļiku. Viņš jau še nav tik nepie­ciešams, un arī viņam būtu interesanti un derīgi . ..

Kapteinis piekrita. Pavļiks par šo ekskursiju neiz­sakāmi priecājās: viņš jau sen nebija klaiņojis zem ūdens, bet jaunas vietas solīja jaunus iespaidus, jaunus atklā­jumus, jaunus priekus.

Ar pilnu šķidrā skābekļa lādiņu un elektrisko enerģiju akumulatoros, pārtiku un ūdeni termosos un pilnu ģeo­logu un zemūdens mednieku amuniciju Šelavins ar Pav­ļiku tieši pulksten piecpadsmitos nokāpa no platformas uz kalna nogāzes un kājām devās uz dienvidiem. Iet nebija viegli. Nogāze bija diezgan krauja, bieži klāta klints ga­baliem, kājas iegrima dūņās, pinās ūdensaugos. Varēja jau vienkārši ar skrūvēm un pašu mazāko ātrumu peldēt virs kalna nogāzes, taču Šelavins apzinīgi no tā atsacījās, Pavļikam paskaidrodams, ka esot nepieciešams izpētīt kalna ģeoloģisko uzbūvi: bet ģeoloģija savus noslēpumus atklāj tikai kājām gājējiem un nevis pilotiem, kaut ari zemūdens pilotiem.

Ceļā varēja sastapt daudz zivju. Pavļiks tās noteica ne­kļūdīgi, pie kam okeanografs ikreiz atzinīgi nomurmināja.

Pēc ceturtdaļstundas gājiena Pavļiks pēkšņi paklupa, noliecās un kaut ko izvilka no dūņām.

—   Palūk, kas tad tas? — viņš vaicāja, pasniegdams savu atradumu Selavinam.

Viņa rokās bija rupji, primitivi darināts, taču pilnīgi skaidri izveidots līks nazis ar kaut kādu sprunguli spala vietā un blāvi zvīļojošu, melnu asmeni. Tikko uzmetis tam acis, Selavins pārsteigts izsaucās:

—   Obsidiana 1 nazis! Nazis no tīra vulkāniskā stikla! Tas taču ir ārkārtīgi interesanti! Absolūti! … parakņā­simies še vēl, Pavļik.

Pēc mirkļa Selavins gavilēdams izvilka no dūņām vēl vienu atradumu.

—   Kā tad! … — viņš priecīgi izsaucās, to aplūko­dams. — Obsidiana pīķa uzgalis.. . Lieliski! Abso­lūti! … Roc, roc, Pavļik!

Tomēr vairāk nekā viņi neatrada.