Divu okeānu noslēpums

—   Hm, hm … — okeanografs sastostljās. — M-jā . . . Protams, gadās . .. Daļēji tev taisnība, bet tikai daļēji. Var taču būt gadījumi, kad salu vai sauszemi pakāpeniski vai uzreiz, bet tikai daļēji apklāj uzbrūkošais okeāns. Šķiet, ka arī. par šīm okeana transgresijām esmu jums stāstījis? Acīm redzot arī šeit noticis tieši šāds gadī­jums .. . Bet kas tas? — pēkšņi sevi pārtraucis, Šelavins norādīja uz lielu, tumšu plankumu, kas zemūdens krēslā bija saskatāms uz nogāzes.

—   Ieeja alā vai grotā, — droši, nedomādams atbil­dēja Pavļiks, kas uzskatīja sevi šajos jautājumos par pie­tiekami pieredzējušu cilvēku.

—   Un acīm redzot ļoti lielā alā, — piebilda okeano­grafs. — Jāpaskatās.

Pavļiks pirmais iepeldēja alā. Tā tiešām izrādījās mil­zīgi plaša un, spriežot pēc tās bazalta sienām un velvēm, bija vulkāniskās izcelsmes. Iespējams, ka tālos ģeoloģis­kos laikmetos caur šo krāteri vai sāneju no zemes dzī­lēm izvirdusi kausēta lava. Ala bija ļoti augsta, plata un iestiepās tālu kalna dziļumos. Alas dibenu klāja dūņas, kurās starp neskaitāmajām gliemežnīcām ņudzēja mil­zums adataiņu un zarndobumaino; sienas, klintsbluķi un sastingušas lavas.pauguri bija apauguši ar kaļķa ūdens­augu vītnēm, aizkariem un paklājiem.

Ātrumā apskatījuši alu, Šelavins un Pavļiks sajuta nogurumu un izsalkumu. Viņi nolēma atpūsties un paēst. Abi atlaidās uz neliela klintsbluķa un ķērās pie termo­siem. Iedzēris dažus malkus karsta kakao, Pavļiks atsāka pārtraukto sarunu:

—   Ivan Stepanovič, jajnēs neesam uz vienkārša zem­ūdens kalna, tad kas tā par salu?

—   Tā ir Rapanui. Noslēpumaina un mīklainasala, kas sagādājusi un vēl līdz šim sagādā daudz rūpju un mo­cību visas civilizētās pasaules ģeogrāfiem, etnogrāfiem un vēsturniekiem. Vai tu esi par šo salu kaut ko dzirdējis?

—   Rapanui? … Nē, — Pavļiks atzinās, — pirmoreiz dzirdu.

—   Hm . . . Braši, neko teikt! Bet varbūt tu to pazīsti kā Vaihu, kā to dažkārt sauc?

—   Nē-ē, Ivan Stepanovič, — Pavļiks atbildēja, juz­dams jau zināmu neveiklību. — Arī Vaihu nezinu.

—   Nesaprotu. Absolūti nesaprotu, ko gan jums mā­cījuši tajās jūsu izslavētajās ģimnāzijās jeb… kā tās tur sauc .. . koledžās, vai!

—   Svētā Patrika koledžā, Ivan Stepanovič, Kvebekā.

—   Nevis svētā Patrika, — okeanografs aizsvilās, — bet svētās tumsonības! … Tā ja! Svētās tumsonības! Nekā nezināt un pat nedzirdēt par Rapanui jeb Vaihu, jeb Lieldienu salu! Tas ir baismīgi!

—    Lieldienu? Svēto Lieldienu salu? — Pavļiks saro­sījās. — Es sāku atcerēties … Jā, jā, es atceros … Tā ir niecīga saliņa Klusajā okeānā. To atklājis Deviss tūk­stoš sešsimt astoņdesmit septītajā gadā, pēc tam admira- lis Rogevens tūkstoš septiņsimt divdesmit otrajā gadā. Un salu toreiz apdzīvojuši pagāni, elku pielūdzēji, bet tad tur atbraukuši nez kādi mūki, kas atgriezuši iedzīvo­tājus pie kristīgās ticības. Tas arī viss, ko mums koledžā par Lieldienu salu stāstīja ģeografijas skolotājs.

—    Idiots, kura pienākums bijis pārvērst bērnus par tādiem pašiem idiotiem kā viņš pats! Cik labi, Pavļik, ka tu esi izrāvies no šīs analfabētu, stulbeņu un liekuļu fab­rikas. Iestāsies mūsu padomju skolā, un visa pasaule at­klāsies tavā priekšā visā tās skaistumā un patiesībā! Tev taču koledžā nav pastāstījuši pašu interesantāko par šo ievērojamo salu! Niecīga saliņa, kuru vienas stundas gā­jienā var šķērsot no viena gala līdz otram, vientuļš, bez­galīga okeana vidū pamests zemes stūrītis, ko no Dienvid­amerikas šķir četri tūkstoši kilometru un apmēram tāds pats atstatums no tuvākajām Polinezijas salām, — šī saliņa ir īsts zinātnisku mīklu un noslēpumu mezgls! Iedomājies vien, Pavļik: visā Polinezijā, starp visam tās neskaitāmajām salām un ciltīm, vienīgi šeit", šajā mazajā tautiņā, kas apdzīvoja Rapanui, attīstījās un uzplauka rakstu māksla! Uz šiem pašiem kohau rongo-rongo gara­jiem, iesarkani brūnajiem dēlīšiem, ko nupat atradām kanu laiviņā un turējām rokās! Vēl vairāk! Šīs senās ta­bulas ar seno rapanuiešu rakstiem vēl līdz šim laikam neviens civilizētās pasaules zinātnieks nav izlasījis un izskaidrojis.

Selavins apklusa un iedzēra no termosa dažus kakao malkus.

—     Un šīs terases jeb aku, kā tās sauc iezemieši! Un šīs,neparastās, pārsteidzošās statujas! — viņš pēc mirkļa turpināja. — Kā šīs milzīgās būves varēja uzcelt maza tautiņa, kas atradās uz viszemākā kulturas līmeņa? Da­žas no šīm statujām taču sasniedz divdesmit trīs metru augstumu, ar divus līdz trīs metrus platiem pleciem, ar divus metrus augstiem turbāniem galvā, un sver līdz div­tūkstoš centneriem! Bet tādu aku ap to laiku, kad tur parādījās eiropieši, saskaitīti ne mazāk kā divsimt seš­desmit gabalu, bet statuju — vairāk nekā pieci simti, un visas tās ar savām dusmīgajām, draudošajām sejām pa­vērstas pret okeānu. Vai nav skaidrs, ka šo milzīgo, var teikt, titānisko darbu, varēja paveikt tikai cita, lielāka, daudz kulturālākā un attīstītāka tauta!