Divu okeānu noslēpums

Beidzot nogurums ņēma virsroku, un drīz zemūdenē valdīja dziļš klusums. Vienīgi Skvorešņa, visas zemūde­nes dežurants, ar pūlēm turējās nomodā, dungodams savu iemīļoto ukraiņu dziesmu «Kā krāc un bango Dņepra plāšā …» Bija mirklis, kad pēkšņi apklusa ari šī klusā dungošana, un Skvorešņa, pieturēdamies pie durvju sten­deres, ejot aizsnaudās uz pāris minūtēm. Bet tieši šajās īsajās minūtēs zemūdene tikko jaušami sadrebēja no viegla, klusa grūdiena un tūdaļ atkal aprima. Miegains, neviena netraucēts klusums joprojām valdīja zemūdenes kajitēs un kabinēs. Skvorešņa atģidās, nopūtās un tur­pināja savu smago, vienmērīgo pastaigu, klusi dungo­dams dziesmu, neko nepamanījis …

VIII nodala salas piekajē

Pirms daudziem gadiem, XIX gadsimta beigās, dok­tors Hanss Goldšmits pirmo reizi izstrādāja ķimisko reak­ciju, kas vēlāk dabūja viņa vārdu. Šis reakcijas būtība bija šāda: ja sajauc dzelzs oksidu (apdedžus, rūsas pul­veri u. tml.) ar aluminija pulveri un šo maisījumu aiz­dedzina, tad aluminijs degšanas procesā atņem dzelzs oksidam skābekli, tādējādi reducēdams tīru dzelzi, bet pats oksidējas; siltumenerģija, kas rodas šai procesā, dzelzi izkausē, bet iegūtais aluminija oksids kā izdedži uzpeld virspusē.

Šis dzelzs oksida sajaukums ar aluminija pulveri no­saukts par termitu, un kopš laika, kad «Goldšmita reak­cija» k|uva pazīstama, tā ilgi tika lietota vienīgi dažu vienkāršāko dzelzs sakausējumu ieguvē, sevišķi sliežu metināšanā.

Tik ierobežoti un primitivi termits četrdesmit gadus tika izlietots laboratorijās un metalurģijas praksē, ka­mēr beidzot padomju zinātnieki atklāja visas bagātās iespējas, kas slēpās šajā reakcijā. Izrādījās, ka ikvienu metala oksidu var reducēt jebkurā telpā vienkāršā tiģelī, bez sevišķas iekārtas, bet tikai ar zināmu, precizi noteiktu termitu (aluminija, litija, nātrijā, silicija) palīdzību.

«Termitu reakcijas» procesā rodas neparasti augstas temperatūras. Reducējot dzelzi ar aluminija palīdzību, radās milzīga 3500 grādu augsta temperatūra, kurā iz­kusa visi tai laikā pazīstamie metāli, bet volframa un alu­minija reakcija attīsta .7500 grādu temperaturu, tas ir, augstāku par saules temperaturu (6000 grādu), un nori­sinās tik strauji, ka volframs iztvaiko.

Tai laikā, kad Krepins konstruēja savu zemūdeni, pa­domju zinātnieki jau bija panākuši to, ka termitu reakcija bez traucējumiem varēja notikt pat zem ūdens, tāpat kā zem ūdens notiek autogēnā metināšana un dzelzs grie­šana, tikai daudz vienkāršāk, ērtāk un drošāk.

Izmantot termisko reakciju nolēma arī Kozirevs, lai nostiprinātu savā vietā dīzu gredzenu, kas bija izgatavots no tik grūti kausējama metala, ka zemūdens apstākļos

to būtu pilnīgi neiespējami sakarsēt un apstrādāt ar ci­tiem līdzekļiem.

Kad sestā augustā agri no rīta Romeiko, Skvorešņa un Matvejevs sagatavoja izejkamerā caurules, troses, me­tala plates un citus materialus sastatņu un platformu cel­šanai zemūdenes pakaļgalā, Kozirevs ar kapteini jau bija izstrādājuši visus aprēķinus un plānus turpmākajiem dar­biem, lai uzstādītu savā vietā dīzu gredzenu. Nokāpis lejā izejkamerā, Kozirevs atrada tur ūdenslīdējus un nle- chaniķus jau skafandros un gatavus atstāt zemūdeni. Atri uzvilcis skafandru arī pats, viņš nospieda sienā pogu, signalizējot centralajam postenim, ka var kamerā ielaist ūdeni. Pēc dažām minūtēm ūdens piepildīja kameru un atskanēja nolaižamo trošu žvarkstoņa. Bet, tiklīdz plat­formas augšējā mala bija attālinājusies pusmetru no zemūdenes korpusa, platforma apstājās, un žvarkstoņa apklusa.

—   Kāds nelabais tur māžojas? — dusmojās Skvo­rešņa, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru un laiku pa laikam pamezdams acis augšup uz pavērušos šauro spraugu. — Nu, ir gan pintiķi tie elektriķi! Taisīja, taisīja un nekā neiztaisīja. Varen labi strādmeciņi!

—   Platforma neatveras! — savienojies ar centrālo posteni, ziņoja Kozirevs. — Ko tas nozīmē, biedri ko­mandier?

—   Nesaprotu, — izbrīnījies atbildēja kapteinis.

—   Mēs taču vakar gājām laukā, un platforma bija kār­tībā. Arī šeit uz vadības pults ir sarkanais signāls. Tūlīt likšu elektriķiem pārbaudīt visus vadus. Mazliet uz­gaidiet.

—   Kamēr Marats tur ložņās gar sienām, pārbaudot elektrotīklu, paskatīsimies šeit, — ierosināja Skvorešņa.

—   Varbūt nolaižamās troses aizķērušās.

—   Bet kā lai tur uzrāpjas, Andrej Vasiļjevič? — vai­cāja Matvejevs, palūkojies uz augšā pavērušos spraugu.

—   Taču trīs metri!

—   Pa jebkuru cauruli no šās kaudzes, ērms tāds! Un vēl labāk — rāpies man uz pleciem.

—   Tieši tā — uz pleciem!

Uz Skvorešņas varenajiem pleciem Matvejevs jutās brīvi un droši kā uz izbīdāmām kāpnēm. Zem kameras

griestiem viņš aši apskatīja bloku ar pareizi aptītām tro­ses vītnēm, korpusa apvalkā pārbaudīja troses izejcau- rumu, tad, iebāzis galvu spraugā starp platformas aug­šējo malu un korpusu, pārbaudīja troses ārējo savieno­jumu ar platformu.