Divu okeānu noslēpums

Gandrīz bez darba palika mechaniķi Kozirevs un Ro­meiko. Zaudējuši savu priekšnieku un vadītāju, viņi tomēr drīz sakārtoja balonu kameras un iziaboja vai no­mainīja pret jauniem dažus kontroles un mēraparatus ša­jās kamerās. Pats nopietnākais darbs viņus gaidīja gā­zes vadu kamerā un ar dizēm. Bet pie tām pagaidām ne­varēja piekļūt, un mechaniķi satraukti gaidīja brīdi, kad viņiem vajadzēs stāties pie šī darba. Viņus mocīja šau­bas un nedrošība par savām zināšanām un pieredzi. Se­višķi uztraucās Kozirevs, kuru kapteinis bija iecēlis par galvenā mechaniķa pagaidu vietas izpildītāju. Lai kā tas būtu, taču dienas beigās, palikuši pagaidām bez darba, Kozirevs ar Romeiko steidzās palīgā citām brigādēm: pirmais — elektriķiem, bet otrais — ūdenslīdējiem. Kat­ram zemūdenes speciālistam lielākā vai mazākā mērā papildus jāprot viena vai divas no zemūdenē vajadzīga­jām specialitātēm, lai nepieciešamības gadījumā nomai­nītu biedru, kas atstājis ierindu.

Skvorešņa ar Matvejevu ļoti nopriecājās par Romeiko. Viņi bija palikuši tikai divi, trešais — Krutickis — gulēja slimnīcas kajitē. Ūdenslīdēji pazīstami kā vispusīgi meis­tari — meistari apķērībā, atjautībā, attapībā. Strādājot zem ūdens, viņiem gadās būt gan kalējiem, gan kalnra­čiem, kas izrok tuneļus zem nogrimušo kuģu korpusiem, gan tillu un krastmalu zemūdens daļu būvētājiem, jāiz­pilda viss, ko darīt viņus spiež nepieciešamība. Patlaban kapteinis saviem ūdenslīdējiem pavēlēja, kamēr viņi vēl nevarēja nodarboties ar ārējiem darbiem, apskatīt visu zemūdenes korpusu, pārbaudīt visas tās daļas — ķīli, brangas, bimsus, klājbalslus, kabes, — pārbaudīt visus nostiprinājumus, šķērssienas, durvis, iluminatorus un pa­manītos bojājumus novērst. Smagu un dažādu darbu bija daudz, un Romeiko ieradās pašā laikā.

Zoologs un Cojs kopa ievainotos, taču brīvajos brīžos Cojs pievienojās elektriķiem, bet zoologs — akustiķiem, kuru vidū viņam bija liela autoritate.

Komisārs Sjomins bija klāt visur — žirgts, enerģisks, jautrs. Viņš steidzās palīgā, kur vien tas šķita vajadzīgs, uzmanīja, lai komanda būtu paēdusi un atpūtusies, un jau tūlīt pēc kuģa avarijas viens pats uzņēmās katru dienu izdot avīzi ar dīvainu, svešam cilvēkam nesapro­tamu nosaukumu: «Par 23. augustu!» Taču šis nosau­kums daudz ko teica «Pioniera» komandas locekļu sirdīm. Avīzes sastādīšana, rediģēšana, iespiešana, mākslinieciskā noformēšana un izlīmēšana — tas viss bija komisārā

Sjomina roku darbs. Kad viņš paguva to izdarīt, tas palika noslēpums visai komandai, tomēr katru rītu noteiktā stundā no centrālā posteņa mikrofona visās kuģa telpās reproduktorā atskanēja komisārā balss, kas lasīja kārtējā avīzes numura daudzveidīgo saturu. Ziņoja par vakar pa­veikto darbu, atzīmējot brigāžu un atsevišķu cilvēku pa­nākumus, norādīja uz trūkumiem, deklamēja aktualus dzejoļus, lasīja feļetonus, kas sauca uz cīņu un uzvaru … Šo rīta stundu, kad komisārs sāka avīzes pārraidi, jau kopš pirmā avīzes numura komanda aizvien gaidīja ar nepacietību.

Vecākais leitnants Bogrovs, allaž korekts, brašs, pēc sprādziena uzreiz zaudēja visas šīs neatlaidīgi kultivētās iemaņas. Nometis sniegbalto formas svārku, atrotījis krekla piedurknes, ar pārsēju uz avarijas laikā nezin kā ievainotā kakla, viņš strādāja pie mašīnām un aparatiem kopā ar to vai citu brigādi, tieši tur, kur tas bija visvairāk nepieciešams. Pēc pāris dienām vecākais leitnants kļuva par visu mīluli, un brigādes sacentās, izdomājot dažādus ieganstus, lai tikai ievilinātu viņu pie sevis.

Vairākas reizes dienā mašīnu nodaļā nokāpa kaptei­nis, lēni izstaigāja visus nodalījumus un kameras, pār­raudzīja darbus, paklausījās, cik skaļi klaudz veseri, kā čirkst un žvarkst darba rīki, kā šņāc elektrodi, un strādā­jošiem likās, ka viņa apmierinātais smaids padara gaišā­kas elektriskās spuldzes. Dažreiz šai kūsājošā, aizrau­tīgā darba atmosfērā kapteinis pēkšņi neizturēja un, no­metis svārkus, uz kādu stundu pievienojās brigādei, kas veica kādu sevišķi smagu darbu. Ar neslēptu nožēlu viņš atrāvās no darba, lai nobeigtu apskati un pagūtu vēl ap­meklēt ievainotos slimnīcas kajitē. Vispirms viņš piegāja pie leitnanta Kravcova gultas, kurš nekustīgi gulēja ar ledus kompresēm uz galvas, un ilgi, ar mēmi jautājošu skatienu vērās viņa stingajā, bālajā sejā ar aizvērtajām acīm. Un katrreiz kapteinis paklusām mēģināja no zoo­loga uzzināt, vai leitnants paliks dzīvs, vai viņš nāks pie samaņas. Zoologs bēdīgi pašūpoja galvu.

— Leitnantam acīm redzot smadzeņu satricinājums, viņam nepieciešams absolūts miers, un, ja slimība noritēs bez sarežģījumiem, slimnieks varbūt pēc dažām dienām nāks pie samaņas.

—   Bet ka ar Krutieki? — pieiedams pie udenslīdeja gultas, vaicāja kapteinis.

—  Viņa stāvoklis labāks, — zoologs atbildēja. — Lai gan viņš ir bez samaņas, taču droši vien šodien vai rīt pamodīsies.

—   Bet vai ievainojums vēderā sadzīs?

—   Asins izplūdums vēdera dobumā mitējies, bet bai­dos no sastrutojuma.