Divu okeānu noslēpums

Jau stundu pēc katastrofas notika īsa visas zemūdenes komandas sapulce. Kapteinis ziņoja par stāvokli: gāzes, kas nezin kā iekļuvušas gāzes vadu kamerā, sprāgstot nodarījušas zemūdenei ievērojamus postījumus, tomēr ne­viens no svarīgākajiem mechanismiem nav galīgi izgā­jis no ierindas — visus bojājumus var izlabot ar kuģa komandas spēkiem. Bet pats galvenais — zemūdene peld, tiesa, ar prāvu diferentu pakaļgalā, un, kā rāda dziļum- mērs, kas palicis vesels, tikai noteiktā simt piecdesmit metru dziļumā, nespējot pacelties vai nolaisties dziļāk. Zemūdene nespēja kustēties, zaudējusi manevrēšanas un kaujas spējas, un, beidzot, ja tā var teikt, kļuvusi kurla un akla, un kāda straume to nes nezināmā virzienā. Vi­sas kontroles un mērierlces, sakaru, automātiskās signa- lizacijas un vadības mechanismus, tāpat kā sabojātās mašīnas, var izlabot vai nomainīt ar rezerves daļām. Vie­nīgās nopietnās briesmas rada dzinēja un stūres dīzes, kuru stāvoklis nav zināms. Gāzes vadu kamera, kas at­rodas tieši blakus dīzēm, pilna ar ūdeni, un tas sāk iespiesties kuģa pakaļgala elektrolizu kabinē. Pagaidām vēl nav iespējams noteikti konstatēt, kā ūdens iekļuvis kamerā: caur izsisto caurumu zemūdenes korpusā vai caur dīzēm. Nav arī zināms, vai dīzu loki vispār palikuši veseli, vai sprādziens tos nometis no zemūdenes. To visu varēs uzzināt, kad būs atjaunots vispārējais vai autono­mais vadības tikls, ar kura palīdzību izdosies atvērt izej- kameru un izdarīt kuģa pakaļgala ārējo apskati.

— Visai komandai, — savu ziņojumu nobeidza kaptei­nis, — nekavējoties jāsakārto visas zemūdenes telpas, jāizremontē mašīnas, jāizlabo vai jānomaina ierīces un aparati. Visiem jāatceras, ka runa ir ne vien par zemūde­nes glābšanu, bet arī par to, ka tai jābūt savā postenī Vla- divostokā tieši valdības noteiktajā laikā. Darbs ir milzīgs, taču, ja dīzes, lai kādā stāvoklī tās atrastos, vēl paliku­šas, tad divdesmit trešajā augustā zemūdenei jābūt un tā būs Vladivostokā!

Kapteiņa pārliecība, viņa enerģija un nelokāmā ap­ņēmība pārgāja uz visiem sapulces dalībniekiem. Acis iedegās, sejas atdzīvojās. Cits pēc cita cilvēki iznāca priekšā, aicināja uz pašaizliedzīgu darbu, zvērēja, ka gatavi atdot dzīvību, lai glābtu zemūdeni un lai tā laikā ierastos Vladivostokā .

Ap pusdienu visas zemūdenes telpas, pateicoties irauksmigam komandas darbam, bija iztīrītas no lauskām, sakārtotas saimniecības un produktu noliktavas, armatū­ras, instrumentu, materialu, ūdenslīdēju piederumu, ķī­miskās un kaujas piederumu noliktavas. Uz ātru roku paēduši pusdienas un sadalījušies pēc specialitātēm bri­gādēs, komandas locekļi tūdaļ sāka atjaunot visus elek­triskos tīklus, saremontēt un labot mašīnas, aparatus un ierīces.

Vislielākais, smagākais un atbildīgākais darbs bija elektriķu brigādei. Visu zemūdenes dzīvību — vadību, sa­karus, signalizāciju, gaismu, korpusa nokvēli, lielgabalu un mechanismu darbību uzturēja elektriskā strāva. Visos stūros un attālākos kaktiņos ievijās elektrisko vadu tīkls.

Brigādei bija pievienoti papildspēki — profesors Se- lavins, Cojs un Pavļiks, kuriem bija zināma pieredze un zināšanas praktiskajā elektrotecbnikā, un šī brigāde pa­tiesi darīja brīnumus. Jau ap pulksten divdesmit četriem bojātās akumulatoru sekcijas bija savestas kārtībā, sadau­zītie akumulatori nomainīti pret jauniem, vispārējais ap­gaismošanas tīkls atjaunots. Akustiķi Cižovs un Pticins šai laikā jau bija paguvuši izjaukt priekšgala ultraskaņas lielgabalu, lai rīt agri sāktu to atjaunot, Trešais akusti- ķis Beļajevs strādāja pie vissmalkākajiem un maigāka­jiem zemūdenes aparatiem: ultraskaņas prožektoriem — zemūdenes acīm un ausīm. Tie bija izkaisīti pa visu zem­ūdenes ārējo virsmu un visvairāk bija cietuši briesmīgā sprādziena laikā. Par laimi piekļūt pie šiem aparatiem varēja no iekšienes, un tie bija apgādāti ar pilnu rezerves daļu komplektu, tā ka Beļajevam vajadzēja tikai pārmai­nīt bojātās daļas pret jaunām. Bet arī šis darbs prasīja tik daudz pūļu, tik daudz uzmanības un apdoma, ka Be­ļajevs, kas parasti bija ļoti mierīgs cilvēks, tagad tik tikko nezaudēja pacietību. Tomēr dienas beigās līdz pulksten divdesmit četriem viņš bija paguvis izlabot piecas mem­brānās un atjaunot to tīklu. Vecākais radists Pļetņevs un viņa palīgs Grebenčuks strādāja pie stipri cietušās radio­stacijas.