Divu okeānu noslēpums

Iekalts skafandrā, kā tornis paceldamies kreisera ne­lielā auguma komandas vidū, Gorelovs ik dienas no agra rīta smagiem, lēniem soļiem devās uz kuģa kāpnēm. Katru reizi, parādot visvisādu cieņu un godbijību, viņu pavadīja kapteiņa vecākais palīgs leitnants Osima, ma­jors Aidzava un vēl dažas personas no komandējošā sa­stāva. Sardze pie kāpnēm atdeva viņam godu. Taču Go­relovs gāja pa kuģa klāju ar drūmu seju, juzdamies kā vergs, kas, uzrauga pātagas dzīts, dodas smagajā verga darbā. Nogājis lejā pa kāpnēm, Gorelovs kopā ar majoru Aidzavu iesēdās motorkuterī, kas pēc trim stundām no­gādāja viņus šāsdienas dafbam paredzētajā okeana kvad- ratā. Se Gorelovs uzlika ķiveri un, paķēris nelielu kastīti ar metalmeklētāju, nolaidās pa kāpnītēm jūrā un ienira dzelmē. Tur viņš klejoja ar desmit desmitdaļu ātrumu, piecpadsmit metrus virs dibena, ar iededzinātu laternu uz ķiveres, ieklausīdamies metalmeklētājā, veltīgi gaidīdams tā signālus. Vajadzēja pārmeklēt milzīgu rajonu, vairāku tūkstošu kvadrātkilometru platībā, ko Gorelovs kopā ar kapteini bija sadalījis sīkākās daļās, pa dažiem simtiem kvadrātkilometru, no kuriem ikvienu Gorelovam vajadzēja pārmeklēt vienas dienas laikā. Zem ūdens viņš brokastīs iedzēra dažus malkus kakao vai stipru buljonu no pār­tikas termosa, pusdienās atgriezās uz kutera, vakariņas ēda uz kuģa noguris un izmocīts, un pēc uzmanīgas ārsta apskates nekavējoties aizgāja gulēt viņam ierādītajā ka- jitē. Pa nakti majoram Aidzavam vajadzēja no jauna uz­lādēt ar elektrisko enerģiju skafandra akumulatorus, pie­pildīt patronas ar skābekli, apgādāt pārtiku, pārbaudīt mechanismus.

Vienmuļi, nogurdinoši ritēja diena pēc dienas nemitī­gos meklējumos, taču nekādas pēdas no zemūdenes Go­relovs neatrada. Viņam jau sāka jukt laika rēķini.

Astoņpadsmitajā dienā pēc katastrofas, piecpadsmitajā augustā, Gorelovs atgriezdamies negaidot ieraudzīja uz kuģa klāja pie kāpnēm kapteini Maedu. Kapteinis nepa­cietīgi gaidīja, kamēr Gorelovs atbrīvojas no skafandra, un, neļaujot viņam pat atpūsties, palūdza sekot uz kajiti.

Nosēdinājis Gorelovu atzveltnī, kapteinis sacīja:

— Mūsu radiostacija vēl vakarrīt sāka pārtvert kā­das šifrētas radio pārraides no nezināma punkta. Mēs kon­statējām, ka pārraides notiek no nekustīgas stacijas, kas atrodas kaut kur ne vairāk kā piecu vai sešu simtu kilo­metru atstatumā no mums dienvidaustrumu virzienā. Mūsu hidroplāni pa dienu izlūkoja šajā virzienā virs okeana milzīgu platību, taču neatrada virs ūdens neviena kuģa, kas būtu varējis raidīt kādus radiosignālus. Un vispār šis okeana rajons, kā jums zināms, atrodas tik tālu no parastajiem ceļiem, ir tik klajš, ka grūti sagaidīt sa­stapšanos ar kuģiem. Visi šie apstākļi līdz ar jūsu pilnīgi bezsekmīgajiem meklējumiem spiež mani domāt, ka zem­ūdene katastrofā nav "Vis aizgājusi bojā, bet cietusi tikai vairāk vai mazāk nopietnu avāriju un, nespēdama kus­tēties, atjaunojusi radiostaciju un tagad sazinās ar savu bazi, izsaucot palīdzību. Tāpēc esmu nolēmis pagaidām darbus še pārtraukt un tuvoties radio raidījumu izej- punktam. Tur jūs savus meklējumus atjaunosiet, un kopā ar jums tos izdarīs mūsu zemūdeņu divizions, ko es pie­prasīju no tuvākās bāzes. Pēc divām dienām divizions ieradīsies norādītā vietā, un tur mēs ar to sastapsimies. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja mana versija par «Pioniera» avariju ir pareiza, tad arī tā kaujas spējas pēc šīs ava- rijas ievērojami pazeminājušās. Tāpēc es uzņemos atbil­dību par risku, kas vēl joprojām pastāv, bet uz ko esmu gatavs, lai uzbruktu «Pionierim» tādos apstākļos, kas mums ir vislabvēlīgākie. Ja «Pionieris» atjaunos savus spēkus, ja tam laikā ieradīsies palīdzība un tas pilnīgi atgūs savas kaujas spējas, tad tik labvēlīgus apstākļus kaujai ar to kā tagad mēs nekad vairs nesagaidīsim. Mums nepieciešams izmantot šo situāciju pilnīgi, neka­vējoties un pieveikt nolādēto zemūdeni, kamēr to vēl var izdarīt ar izredzēm uz panākumiem … Kādas ir jūsu do­mas, mister Krok?

Parasti vienaldzīgajā kapteiņa Maedas sejā atspogu­ļojās vislielākā satraukuma pēdas.

Nokāris galvu, ar nobālušu seju Gorelovs klusēja. Vairākas reizes viņš pārvilka roku pār valgo pieri un beidzot dobji izdvesa:

— Nevaru iedomāties, kaptein … Nedomāju, ka zem­ūdene pēc tāda sprādziena būtu varējusi palikt vesela … Taču jums taisnība, kaptein: uzmanība prasa noskaidrot šo radiopārraižu avotu. Katrā ziņā jums taisnība. Tik lab­vēlīgu situāciju otrreiz vairs nesagaidīsiet. Ja «Pionieris» parādīsies pie saviem krastiem, tad Tālo Austrumu jūru valdnieks būs viņš. Tikai viņš! Un neviens cits!

… Pēc pusstundas milzīgais kreiseris — varenais tērauda cietoksnis, kā sarus sacēlis neskaitāmo lielgabalu stobrus, — devās ceļā un, šķeldams augstās, zaļganzilās putu mežģinēm rotātās bangas, aiztraucās uz dienvidaust­rumiem pār tuksnesīgā okeana bezgalīgajiem plašumiem.

VII nodaļa PĒC KATASTROFAS