Divu okeānu noslēpums

—   Jums ir tiesības, mister Krok, — viņš beidzot at­bildēja, — rīkoties, kā atzīstat par nepieciešamu. Es ne­kādā gadījumā neatļaušos uzmākties, ja tas ir jūsu galī­gais lēmums. Tikai uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka šis lēmums, ja jūs to negrozīsiet, sagādās šta- bam zināmas grūtības. Būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs šo apstākli ņemtu vērā jūsu tālākajās pārdomās… Starp citu — kapteinis steidzīgi piebilda, pamanījis vieglu īg­numu Gorelova sejā, — vēlreiz atkārtoju, ka es nebūt neuzstāju un visu atļauju izšķirt jūsu labvēlīgajam sprie­dumam … Bet, kas attiecas uz mūsu kuģi, tad šobrīd tas vel vienmēr atrodas tai pašā vietā, kur mums bija tas prieks jūs pie sevis uzņemt.

—   Kā! Tai pašā vietā? — pārsteigts un noraizējies jautāja Gorelovs, paceldamies uz elkoņa. — Kāpēc?

—   Pēc Galvenā štaba instrukcijas, uzņemot jūs uz kuģa, mūsu uzdevums ir pilnīgi pārliecināties par zem­ūdenes bojā eju. Mums jāiegūst vispārliecinošākie pierā­dījumi, gaidījām tikai uz jūsu izveseļošanos un jūsu pa­līdzību, lai tos iegūtu.

—   Pierādījumi?! — galīgi apjucis, atkārtoja Gore­lovs. — Bet kādi tad var būt pierādījumi? Pēc sprādziena uz okeana virsmas parādījās eļļas plankumi, bet jūs tu­vumā nebijāt, un tagad tie, protams, jau izzuduši. Turpat uzpeldēja daži sīki koka gabaliņi, bet tos droši vien aiz­nesuši viļņi un vējš. Kādi gan tagad var būt pierādījumi?

—   Divas reizes, — kapteinis Maeda lēni atbildēja, — mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka zemūdeni esam iz­nīcinājuši, un pēc tam izrādījās, ka esam vienīgi nelaimī­gas vilšanās upuri. Pēdējo reizi mēs par šo vilšanos sa­maksājām ļoti dārgi, pazaudējot mūsu labāko kreiseri un viņa majestates flotes labāko kapteini. Sēras par «Idzumo» un par tā varonīgo komandieri vēl līdz šim laikam pilda visas nācijās sirdi, lai gan tauta nav infor­mēta par kuģa bojā ejas īstajiem iemesliem. Mēs vairs negribam šīs kļūdas atkārtot!

—   Bet iedomājieties taču, kaptein, — ārkārtīgā uz­budinājumā iesaucās Gorelovs, — par kādiem pierādī­jumiem var būt runa? Kas jūs var pārliecināt par neap­šaubāmu zemūdenes bojā eju? Es nevaru iedomāties, kas

varētu jūs apmierināt tagad, kad pagājušas jau trīs die­nas kopš sprādziena un nekādu pēdu vairs nav iespējams atrast?!

Bāls, ar lielām sviedru lāsēm uz pieres, viņš pilnīgi bez spēka atkrita uz spilvena.

—   Neuztraucieties, dārgais mister Krok! — redzami nobažījies, sacīja kapteinis. — Mums pārāk dārga ir jūsu veselība, lai to pakļautu briesmām. Jo vairāk tādēļ, ka nopietnu iemeslu tam nav. Nepieciešamos pierādījumus ar jūsu drosmīgo piepalīdzību nemaz nav tik grūti iegūt. Zemūdene, ja katastrofa tiešām notikusi, nogrimusi sa­mērā seklā okeana rajonā. Tā lielākais dziļums sasniedz ap tūkstoš divsimt metru. Sājos apstākļos nav nekā vieg­lāka kā zemūdeni atrast, ja vien jūs neatsakāties šos mek­lējumus izdarīt, ietērpies savā skafandrā, kuru jūs lieto­jat ar tādu māku un drosmi. Sprādziena vietu jūs zināt diezgan noteikti. Ja zemūdene gājusi bojā, tad tā guļ kaut kur okeana dibenā šās vietas tuvumā. Mēs jūs apgā­dāsim ar spēcīgu portativu mūsu visjaunākās konstruk­cijas elektromagnetisko metalmeklētāju, un jūs īsā laikā zemūdeni atradīsiet. Jūs noskaidrosiet, kādā stāvoklī tā atrodas, un norādīsiet mums tās atrašanās vielu, pēc tam mēs ar mūsu rīcībā esošiem līdzekļiem par to pārlie­cināsimies, bet varbūt zemūdeni arī izcelsim.

—   Bet, kaptein, — Gorelovs mēģināja iebilst, — vai tad es varu precizi zināt tieši kādā vietā notikusi katas­trofa? Šo vietu^es aprēķināju tikai aptuveni pie Dienvidu saulgriežu loka. Kļūda par vienu grādu palielinās pārmek­lējamo dibena platību par tūkstoš kvadrātkilometriem. Cik daudz laika gan prasīs šie meklējumi?

—   Lai cik tie arī prasītu! — sekoja stingra atbilde. — Mēs no šejienes aizbrauksim tikai tajā gadījumā, ja atradīsim zemūdeni vai arī secināsim, ka tās še nav.

Gorelovs aizvēra acis un neko neatbildēja. Viņš bija galīgi apjucis. Viņš nezināja, ko atbildēt. Taču viņš skaidri saprata, ka pēc zemūdenes katastrofas nekas vēl nav galā, ka viņš atrodas nežēlīga, nepielūdzama spēka varā un kļūst par šo cilvēku nodomu un plānu ieroci, kam nedrīkst būt savas gribas. Pēc brītiņa viņš sarosījās. Acīs pavīdēja vāja ceriba, un viņš no jauna mēģināja preto­ties.

—   Ja jūsu rīcībā, kaptein, — viņš sacīja, ar pūlēm ap­valdīdams satraukumu, — ir lieliski metalmeklētāji, kā­pēc lai jūs tos neizlietotu no kuģa? Vai pat no vairākiem kuģiem, lai meklējumus paātrinātu?

Kapteinis noraidoši papurināja galvu:

—   Pēc rūgtā piedzīvojuma ar «Idzumo» mēs sargā­mies pārāk tuvu parādīties pie šās zemūdenes vai tās vie­tas, kur tā varētu atrasties. No šāda riska mēs izvai- rājnies.

Galīgi zaudējis spēkus, Gorelovs nekustīgi gulēja ar aizvērtām acīm un bālu, nedzīvu seju. Kad pēc kapteiņa aicinājuma ieradās doktors Sudzuki, tas izlietoja ne ma­zumu laika un pūļu, lai savu pacientu dabūtu pie samaņas.

*' *

*