Divu okeānu noslēpums

Okeānu straumēm nepavisam nav raksturīga galveno pazīmju nemainība, ko šīm straumēm parasti piedēvē. To platums, dziļums un izplatības rajons diezgan bieži mai­nās atkarībā no attiecīgajiem apstākļiem, tāpat kā straumju ūdeņu temperatūra, sāļums, virziens un ātrums. Visas šīs izmaiņas atkarīgas no gadalaiku maiņas, vēju virziena un stipruma, atmosfēras spiediena, peldošo le­du un ledus kalnu daudzuma, nokrišņu daudzuma un da­žādiem citiem iemesliem, kas, starp citu, ne vienmēr ir pietiekami izpētīti un pat ne vienmēr zināmi.

Ja straumju izmaiņas, ko rada pastāvīgi vai periodiski cēloņi, novērotas jau sen un vairāk vai mazāk izpētītas, tad šāda veida nejaušas parādības sagādā zinātniekiem ne mazumu raižu un bieži arī paliek mīklainas un nesa­protamas.

Mūsu zināšanas par straumēm un vispār par okeānu fizisko dzīvi ir gaužām vājas. Sevišķi vājas tās ir par Kluso okeānu, kas, ievērojot tā bezgalīgos plašumus un retos kuģu cejus, līdz pat pēdējam laikam paliek gandrīz pilnīgi neizpētīts tuksnesis.

Tai Klusā okeana rajonā pie Dienvidu saulgriežu loka, kur padomju zemūdeni «Pionieris» bija ķēris nodevīgais trieciens, vairs tikko jaušamas Dienvidu ekvatoriālās straumes norimstošās blakus strāvas, kas virzās uz dien­vidaustrumiem. Tomēr nebūtu nekāds brīnums, ja mūsu aprakstītajā laikā kāds novērotājs, kas spētu redzēt cauri milzīgajiem ūdens slāņiem, pamanītu še, aptuveni simt piecdesmit metru dzi|umā no ūdens līmeņa, milzīgu si­luetu, ko straume diezgan ātri rauj pretējā, dienvidrie­tumu virzienā. Acīm redzot šajās vietās eksistēja pastā­vīga vai aiz nezināmiem iemesliem nejauši izveidojusies zemūdens straume, kas plūda pilnīgi patstāvīgi pretēji Dienvidu ekvatoriālās straumes virsējām strāvām.

Pirmajā mirklī mūsu novērotājam ar tik neparastām redzes spējām liktos, ka viņš redz milzigu, fantastiska ap­mēra nedzīvu kašalotu ar'sakropļotu, gandrīz pilnīgi no­cirstu asti. Tomēr, uzmanīgāk aplūkojot, šis novērotājs būtu spiests atzīt savu kļūdu: grūti iedomāties kašalotu bez mutes un metala ādā. Turklāt novērotājam ar tik asu redzi neapšaubāmi būtu arī ne mazāk smalka, saasināta dzirde. Uzmanīgi ieklausoties, viņš droši vien uztvertu, ka no šā kašalotveidīgā, it kā mirušā metala ķermeņa iekšienes nāk skaņas, kas rodas, metalam atsitoties pret metālu, dzirdētu cilvēku balsis, kāju dipoņu, mašīnu dunu . ..

Vārdu sakot, «Pionieris» skaidri izrādīja pazīmes, ka tā iekšienē norit spraiga dzīve.

Sprādziens gāzes vadu kamerā notika pulksten četros un piecpadsmit minūtēs no rīta, divas stundas pirms de­žūras maiņas. Šai laikā uz zemūdenes skaitījās nakts un visi kuģa iemītnieki, izņemot dežurantus, kā parasts, at­radās savās kajitēs, iegrimuši miegā.

Sprādziens ar neticamu spēku satricināja visu zem­ūdeni līdz pēdējām brangām, gandrīz apsviezdams to pār priekšgalu ar pakaļgalu uz augšu. Apdullinoši dārdi pie­pildīja visas kuģa telpas. Viss, kas tajās nebija cieši pie­stiprināts, aizlidoja no savas vietas un šķindot un brīkšķot neaprakstāmā chaosā gāzās uz grīdas, dragāja starpsie­nas un, pēkšņi iestājoties tumsai, neganti valstījās no vie­nas puses uz otru. Ievainoto vaidi, izbaiļu kliedzieni, komandas saucieni, balstu metāliskā čirkstoņa, nez 110 ku­rienes izplūstošu gāzu šņākšana un kaucieni — viss sa­jaucās kopējā nepanesamā troksnī. Cilvēki izlidoja no ko­jām, atsitās pret sienu un tad apdullināti un apstulboti kūleņoja pa klāju, tika svaidīti no vienas vietas uz otru, nespēja piecelties kājās.

Jau nākošajā mirklī pēc sprādziena zemūdene strauji iztaisnojās, ieņēma horizontālu stāvokli, tad ar augšup paceltu priekšgalu, šūpodamās no labajiem sāniem uz kreisajiem, no priekšgala uz pakaļējo galu un atpakaļ, it kā atgūdamās no piepešām izbailēm un pamazām no­mierinādamās, sastinga uz vietas. Tās lieliskā noturība pārvarēja pat tik neparastu stāvokli, tās konstrukcija un materials izturēja arī šo ārkārtējo pārbaudījumu.