Divu okeānu noslēpums

—   Bet arī mums citiem jūs sagādājāt ne mazāk darba, — ar tikko jaušamu, bet labvēlīgu smaidu platajā, brūni dzeltenajā sejā ar stipri izspiestiem, asiem vaigu kauliem runāja tālāk cilvēks, kas sēdēja uz krēsla. Viņa iešķībajās acīs aiz lielām raga brillēm mirkli pazi­bēja apmierinājums ar sevi un saviem apakšniekiem. — Vajadzēja jūs izvilkt no nepieejamām burvju bruņām un atdot dzīvību. Jā — ā! Tieši atdot dzīvību, jo viss norādīja, ka tā jūs jau sen atstājusi. Pirmo uzdevumu paveica mūsu elektrotechniķis majors Jasuguro Aidzava, kuram, tiesa gan, jūs devāt mājienu, kā tas izdarāms. Sažņaugtajā dūrē jūs turējāt vara adatu tieši pret ska­fandra krūšu vīli. Bet otro uzdevumu paveica mūsu mags un burvis doktors Sudzuki ar kādiem brīnumdarošiem iešļircinājumiem, kas pēc divi stundām atdzīvināja jūsu sirdi. Esmu ļoti priecīgs, ka atkal satiekamies un ka varu jūs viesmīlīgi uzņemt uz mūsu kuģa. Sastapšanos ar vecu draugu allaž apdveš ziedošu ķiršu smarža, saka manā dzimtenē. Jūsu pirmo ziņojumu es vēl vakar pa radio nosūtīju Galvenajam štabam. Bet tagad atpūtieties, at­gūstiet spēkus. Rīt, ja atļaujiet, es atkal jūs apmeklēšu, un mēs parunāsimies par jūsu brīnišķīgā varoņdarba de­taļām. Atļaujiet jums, mister Krok, novēlēt mieru un ve­selību, kas jums tik nepieciešami.

Kapteinis Maeda piecēlās un pastiepa mazo roku ar dzeltenbrūno plaukstu.

Kopš pēdējās, tik neaizmirstamās sarunas ar Gorelovu Ļeņingradā un sava aresta kapteinis bija daudz zaudējis no agrākās stingrības. Būdams tās lielvalsts jūras atašejs, kas uzskatīja sevi par Austrumu un Āzijas jūru valdnieci, viņš bija vieglprātīgi ļāvies padomju varai sevi arestēt nozieguma vietā; padomju vara viņu atbrīvoja vienīgi aiz diplomātiskā rakstura iemesliem, un pēc tam viņu kā aresta sakompromitētu nekavējoties atsauca atpakaļ uz dzimteni. Lai cik svarīgs bija uzdevums komandēt krei­seri, kam uzdots uzturēt sakarus ar Gorelovu un novērot padomju zemūdeni, taču kapteinim Maedam tas bija acīm redzams pazeminājums.

Gorelovs nespēcīgi paspieda kapteiņa roku un klusu sacīja:

— Esmu jums bezgala pateicīgs, kaptein … Es nekad neaizmirsīšu . . . savu glābēju vārdus — lidotāju leitnantu Hasegavu… un majoru Aidzavu… un doktoru Su- dzuki… Vēlreiz jums pateicos …

Kapteinis Maeda un visi tā pavadoņi atstāja kuģa slimnīcu. Gorelovs atkrita uz sniegbaltā spilvena un aiz­vēra acis.

Kopš tā brīža, kad samaņu zaudējušo Gorelovu uz­ņēma lidotājs leitnants Hasegava un nogādāja uz krei­sera, viņam tika pievērsta izcila uzmanība. Kapteinis Maeda nepārspīlēja: .ņemot vērā šķietami nepārvaramos šķēršļus, bija nepieciešama sevišķa, neparasta neatlai­dība, lai glābtu Gorelovu. Taču kapteinis Maeda nepateica visu: Galvenā štaba instrukcijas kapteiņa tālāko karjeru nepārprotami saistīja ar Gorelova atrašanu un laimīgu atvešanu. īstenībā kapteiņa dzīvība tādā kārtā izrādījās saistīta ar Gorelova dzīvību: domas par harikiri neatlai­dīgi mocīja kapteini visas divdesmit stundas, kamēr ilga nepārtrauktā, izmisīgā cīņa, lai Gorelovu atbrīvotu no skafandra un viņu atdzīvinātu. Kapteinis Maeda pilnīgi dibināti uzskatīja majoru Aidzavu un doktoru Sudzuki arī par saviem glābējiem.

Gorelova kopšana bija neparasti rūpīga; doktors Su­dzuki pielietoja vismodernākās metodes, lai drīzāk atjau­notu organisma spēkus. Jau trešajā dienā viņa pacients bez sevišķas piepūles varēja ilgāku laiku sarunāties ar kapteini Maedu, kas viņu apmeklēja otrreiz.

Šoreiz kapteini pavadīja tikai viens cilvēks, kas atnesa diktofonu, uzstādīja to pie Gorelova gultas un tad aiz­gāja. Pēc pirmajām izmeklētajām frāzēm, izsakot prieku par Gorelova ātro izveseļošanos, jautājumiem par viņa pašsajūtu un jauniem līdzjūtības apliecinājumiem sakarā ar pārciestajiem pārbaudījumiem kapteinis uzsāka lietišķu sarunu.

—   Galvenais štābs būtu jums ļoti pateicīgs, mister Krok, ja jūs dotu mums dažas ziņas par zemūdeni, uz kuras jūs atradāties, par tās konstrukciju, apbruņojumu, enerģijas avotiem, dzinējiem un vispār par visu, kas šo kuģi atšķir no parasta tipa modernajām zemūdenēm.

Acīm redzot Gorelovs bija šos jautājumus gaidījis. Viņš ātri atbildēja:

—   Atvainojiet, kaptein, bet visas šīs ziņas es pats nodošu Galvenajam štabam, tiklīdz mēs ieradīsimies ostā . .. Starp citu, kur mēs pašreiz atrodamies?

Kapteinis, redzams, jutās nepatīkami pārsteigts. Ar sastingušu seju un puspievērtām acīm viņš mirkli klu­sēja, tad lēni teica:

—   Varu jums apliecināt, dziļi cienītais mister Krok, ka šai gadījumā es rīkojos nevis aiz vienkāršas ziņkāres, bet tieši Galvenā štaba uzdevumā.

—   Ļoti žēl, kaptein, un vēlreiz lūdzu mani atvainot, taču daži ļoti svarīgi motivi spiež mani atturēties atbildēt uz jūsu jautājumiem. Savu ziņojumu es varu nodot vie­nīgi tieši Galvenajam štabam. Un, jo ātrāk es tikšu no­gādāts ostā, jo labāk tas būs. Tieši tāpēc es interesējos par kuģa atrašanās vietu.

Kapteinis atkal apklusa.