Divu okeānu noslēpums

Stingām acīm Gorelovs raudzījās uz priekšu caur viļņu šļakstiem, un to virmojošajā plīvā viņš redzēja no dziļumu tumsas kā rēgainus tēlus iznirstam cilvēku stā­vus un sejas, priecīgas, smaidošas, šie cilvēki tikai pirms dažām stundām aizrautīgi strādāja un dzīvoja kopā ar viņu «Pioniera» ērtajās telpās. Rau, lieliskais kapteinis Voroncovs, kas domīgi laiž caur pirkstiem bārdiņu, rau, gudrinieks Marats ar allaž pakausī paslējušos matu ce­kulu, rau, labsirdīgais milzis Skvorešņa, paļāvīgais Lords un vientiesīgais, mūžīgi satrauktais Šeiavins. .. mīļais Šelavins, viņa, Gorelova, glābējs. Kā viņš šo izglābšanu atmaksājis? Arī Pavļiks smejas . .. Pavļiks, kas mūžīgi pinās pa kājām. Rau, leitnants Kravcovs, lieliem sejas kauliem, ar vaigubārdiņu pie ausīm. Muļķis! Dienesta no­teikumus nezina! Pļāpa! Tukšgalvis un švīts! Izlaida no zemūdenes … Kā zeņķis uzķērās uz makšķeres . .. Droši vien taču bija kapteiņa pavēle bez viņa atļaujas Gorelovu no zemūdenes neizlaist. Gorelovs jau sen atskārta, ka vi­ņam neuzticas, ka rodas neskaidras aizdomas, kas savel­kas ap viņu aizvien ciešāk. Ja šis vientiesis nebūtu viņu izlaidis, varbūt tagad viss būtu pavisam citādi … Lai gan nē… Pulkstenis jau bija uzstādīts, poga pie ieejas ka­merā sabojāta. Bojā ejas mašīna bija jau iedarbināta, ne­viens vairs nevarēja to apturēt… Un tā — saule noriet, un līdz. ar to iegrimst tumsa, aiziet bojā viņa, Gorelova, dzīve ….

Ar sasprēgājušām lūpām un izkaltušu muti Gorelovs kārīgi tvēra gaisu. Viņš smaka nost. Galvā pazibēja ne­skaidri tēli, juceklīgas ēnas, aprautas domas, sūrošanās, pārmetumi, nožēla . . . Viņš norija divus skopus dārgā ūdens malkus, taču atspirdzinājumu, apziņas skaidrību tie nedeva. Gorelovam metās nelabi. Nospiedis kādu pogu uz vadības pults un izlaidis skābekli no muguras maisa, Gorelovs nolaidās dziļumā. Viņam kļuva vieglāk, gaisa atvēsinošā strūkla ieplūda plaušās, apziņa noskaidrojās. Taču vajadzēja steigties augšup, nevarēja palaist garām nevienu atlikušo dziestošās dienas mirkli. Gorelovs no­spieda otru pogu, lai atkal piepildītu maisu ar skābekli. Viņu pārņēma bailes: parasto ātro un vieglo pacelšanos augšup Gorelovs nejuta. Viņš uzpeldēja lēni un smagi, it kā apkrauts ar kādu jaunu smagumu. Tad viņš, neko vēl nesaprazdams, iedarbināja skrūvi, līdz krūtīm palēcās no ūdens, pavērās apkārt un turpināja ceļu uz ziemeļiem.

Kas gan tur, dziļumā, bija noticis? Kāpēc viņš uzpel­dēja tik lēni? Vai kaut kas sabojājies maisa mechanismā? Gorelovs pastiepa roku aiz muguras un mēģināja maisu aptaustīt. Pirksti aiz muguras nesajuta parasto augsto, elastīgo apaļumu. Maiss bija ļengans, mīksts, gandrīz plakans, it kā tukšs. Un tai pašā laikā atgriezās pirmītē­jais elpas trūkums, nepietika gaisa .. . Nē, gaiss bija, bet it kā trūka dzīvinošā skābekļa . . . Skābeklis? . . . Kru­tickis! Riebeklis! Nelietis! Vai tiešām viņš skafandru pie­lādējis ar saspiesta un nevis šķidra skābekļa patronām?! Ak nodevējs! Nodevējs! .. . Kas izteica šo vārdu? Bei­gas! .. . Pat lidz saules rietam nepietiks . .. Nē! Nē! Lai brāž vējš! .. . Lai gāžas viļņi! . . . Jāpamēģina, lai arī draudētu briesmas, aizrīties, noslīkt. ..

Aizelsdamies, ar plaši atplestu muti krampjaini tver­dams gaisu, tumšsarkanu seju un acīm, kas draudēja iz­sprāgt no dobumiem, Gorelovs sāka svaidīties, spārdīties, cenzdamies pilnā gaitā apgriezties uz muguras, ar krūtīm uz augšu. Skrūvi apturēt viņš baidījās: viņš nebija pārlie­cināts, ka bez tās spēs noturēties virs ūdens. Aptumšotajā apziņā kā glābšanas zvaigzne mirgoja tikai viena doma par pēdējo līdzekli…

Izpletis kājas un balansēdams ar tām, lai noturētos uz muguras, viņš ar neklausīgiem pirkstiem izņēma no ligzdas vadības pultī vara adatu garā, tievā aukliņā un lēni tuvināja to krūtīm, skafandra vidējai vīlei. Ar gur­stošu roku konvulsivi taustīdamies, viņš meklēja šo vīli — un nevarēja atrast. Acu priekšā satumsa melna migla, plaušas strādāja kā kalēja plēšas. Tumšsarkans zilums lēni izplūda pār seju. Roka ar cieši sažņaugto adatu sa­stinga uz skafandra.

Dziestošajā apziņā jaucās tikko sadzirdama zuzoņa. Zuzoņa tuvojās, pieauga, vērtās spēcīgā rūkoņā, piepildīja Gorelova ķiveri un ausis un pēkšņi uzreiz aprāvās.

Gorelovs zaudēja samaņu . . .

* *

*

Cilvēks runāja labā angļu valodā, izmeklēti laipni:

—   Leitnantam Hasegavain vajadzēja patērēt ne mazu­mu pūļu, un mēs esam viņam ļoti pateicīgi par tik veik­smīgu rekognoscēšanu. No visiem mūsu hidroplāniem, kas fk dienas virs okeana izlūkoja milzīgus plašumus, palai­mējās tieši viņa mašīnai. v

Kāds no klātesošajiem, kas stāvēja pie kojas, atturīgi un godbijīgi palocījās.