Divu okeānu noslēpums

Acīm redzot šis notikums visus uz zemūdenes bija ārkārtīgi saviļņojis. Vismaz to nekļūdīgi varēja secināt pēc Gorelova izturēšanās. Viņš grūti apvaldāmā uztrau­kumā staigāja pa augšējo zemūdenes dzīvojamās daļas gaiteni gar puspavērtajām centrālā vadības posteņa dur­vīm. Tur vairs neviena nebija: ne kapteiņa un vecākā leitnanta Bogrova, kuri bija vadījuši zemūdenes sarežģīto un bīstamo braucienu apkārt vulkanam, ne arī Šelavina, kas~no turienes bija vērojis vulkānā darbību. Sardzē atra­dās leitnants Kravcovs, kas patlaban pacēla virs okeana vienu no infrasarkanajiem izlūkiem un gatavojās ar tā palīdzību «noķert sauli», lai noteiktu zemūdens vulkānā un nākamās salas precizas koordinātes.

Tiklīdz leitnants beidza aprēķinus, kabinē smaidīgs un rosīgs ienāca Gorelovs.

—   Nu ko teiksiet, Jurij Pavlovič? — viņš jautri uz­runāja leitnantu. — Jauka aina? Es patiesi nespēju at­rauties no šī skata.

—   Jā, Fjodor Michailovič, aina bija brīnišķīga! — atsaucās leitnants. — Bet uzgaidiet brītiņu, es tikai ierakstīšu žurnālā šī pirotechniķa koordinātes.

—   «Pirotechniķa»! — Gorelovs iesmējās. — Laba atestacija Plutonam! Starp citu, kādas tad īstenībā ir tā koordinātes?

—   Trīsdesmit grādi divdesmit minūtes astoņpadsmit sekundes dienvidu platuma un simt trīsdesmit grādi div­padsmit minūtes trīsdesmit piecas sekundes rietumu ga­ruma, — leitnants atbildēja, žurnālu aizsizdams.

—    Lūk, kā! — Gorelovs priecīgi izsaucās. — Tad mēs jau gandrīz esam pie Dienvidu saulgriežu loka! Kad tad mēs tur nonāksim, kā jūs domājat?

—   Ja nekur neapstāsimies, tad, braucot ar parasto astoņu desmitdaļu ātrumu un nord-west kursu, droši no­nāksim tur pēc astoņām stundām. Rīt, divdesmit devītā jūlijā, pulksten četros. Precizi! .. . Nē, jūs labāk pasakiet, Fjodor Michailovič, — leitnants iesaucās, palūkodamies ekrānā un sekodams signalspuldzītēm uz vadības pults, — vai jūs ievērojāt šo grandiozo kvēlojošo akmeņu fon­tānu, kas cēlās augšup sākumā vienā strūklā, bet tad pus­ceļā sadalījās četrās strūklās? Tā bija brīnišķīga aina! It kā milzīga kokospalma ar četriem noliektiem tumšsar­kaniem zariem galotnē. Neviens pirotechniķis tādu nu­muru neizdomās!

Dažas minūtes Gorelovs jūsmoja līdz ar leitnantu, tad pēkšņi sarosījās un, atsaukdamies uz steidzamu darbu, aši atstāja kabini.

Gaitenī bija kluss un tukšs. Gorelovs piegāja pie pēdē­jās lūkas, grasījās jau nokāpt pa vītņu kāpnēm, tomēr apstājās un iegrima domās. -Viņa seja pauda ārkārtīgu satraukumu. Brītiņu viņš stāvēja nekustīgi, acis nolai­dis, tad satrūcies strauji pagriezās, iegāja atpakaļ gaitenī un ātri devās uz savu kajiti. Še viņš sāka steidzīgi iz­ģērbties.

—   Tā nevar… Jāatpūšas, jāuzkrāj spēki, — viņš murmināja.

Izģērbies Gorelovs nodzēsa uguni un atgūlās kojā, tomēr ilgi nevarēja aizmigt. Tumsā bija dzirdamas viņa nopūtas, viņš bieži grozījās no vieniem sāniem uz otriem, kamēr pēdīgi apklusa. Viņa miegs bija smags un trauk- smīgs, bet pēc četrām stundām viņš pamodās diezgan spirgts un možs. Apģērbies un nomazgājies Gorelovs ju­tās pavisam labi. Pēc divi stundām sākās viņa dežūra. Romeiko bija slims, un Gorelovs viņu labprāt atbrīvoja uz divām dienām no darba, uzņemdamies to pats. Gore­lovs izgāja no kajites un devās uz ēdamzāli. Tur viņš iedzēra kakao, krietni paēda un paskatījās pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes uz vieniem divdesmit devītajā jūlijā, līdz dežūras maiņai mašīnu nodaļā palikušas vēl piec­padsmit minūtes. Gorelovs izgāja no ēdamistabas un de­vās uz centrālo posteni. Pieiedams pie centrālā posteņa durvīm, viņš pavērās apkārt: gaitenī neviena nebija. Viegli piespiedis durvis, Gorelovs mazliet tās atbīdīja, ie­skatījās šaurajā spraudziņā un apmierināts pavīpsnāja: kā viņš jau paredzēja, sardzē atkal bija leitnants Kravcovs.

— 'Labvakar, Jurij Pavlovič! Vai jau sardzē?

—   Jā, tikko nomainīju vecāko leitnantu.

—   Kā braucam?

—   Lieliski. Taisni uz nord-westu.

—   No visas sirds priecājos par šo kursu. Grūti izteikt, kā sirds traucas uz mājām!

—   Tas saprotams. Ne jums vien . . .

—   Šķērsosim ekvatoru, bet tad jau būs pavisam tuvu. Vai līdz saulgriežu lokam vēl tālu?

Leitnants palūkojās pulkstenī:

—   Tieši pēc trim stundām būsim tur.

Gorelovs pameta acis uz pulksteni:

—   Nu, sveiki! Steidzos nomainīt Kozirevu. Romeiko saslimis.

—   Sveiki, Fjodor Michailovič!