Divu okeānu noslēpums

«ECIT . . . ECIT . . . Runā INA 2 . .. Atbildi, ECIT . . . ECIT… ECIT… Runā INA 2…»

Ziņojums ilga kādas desmit minūtes. Gorelovs mitējās strādāt ar pirkstiem un sāka vērīgi lūkoties uz papīra lentu, kas slīdēja aiz aparata lodziņa. Uz lentas stiepās punktu un svītriņu rinda. Gorelova seja pārvērtās, bailes mainījās ar sašutumu. Pēkšņi viņš pietrūkās kājās un aiz dusmām aizrautā balsī iekliedzās:

—   Tā vairs nav informācijā! Tas nav mans pienā­kums! Tas .. . Tas jau nu ir par daudz! . ..

Atcerējies, ka viņu neviens nedzird, viņš noliecās pār aparatu un, ar nepaklausīgiem pirkstiem taustīdams kla­viatūras kauliņus, sāka noraidīt atbildi. Atkal stiepās punktu un svītriņu pavediens. Pirksti tagad strādāja bikli un nedroši. Tad aiz lodziņa parādījās pave'diens, īss kā komanda — un notrūka.

Smagi elsodams, Gorelovs aizvēra acis. Viņa pieri klāja sviedri, seja laternas vājajā gaismā šķita bāli zila kā mironim, vaigu kauli kustējās.

Pēc brītiņa viņš noliecās pār aparatu, lēni uzsita da­žus burtus un ar aizvērtām acīm sastinga.

Beidzot viņš izslējās taisni, ar pūlēm izstaipīdams notirpušās kājas, iedarbināja skrūvi ar desmit desmitdaļu lielu ātrumu, ieslēdza tālruni un ar iedegtu ķiveres laternu devās atpakaļ, uz dibenu.

—    Fjodor Michailovič! Fjodor Michailovič! — atkal atskanēja jau diezin kuro reizi zoologa balss. — Atbildiet! Kur jūs*esat? Kas ar jums noticis?

—   Ko? Kas ir? — klusu, vājā balsi izdvesa Gorelovs, it kā atgūdams samaņu. — Arsen Davidovič, vai tas esat jūs? …

—   Ja, ja! . .. — iepriecināts atsaucas zoologs. — Kur jūs esat? Kāpēc tik ilgi neatbildējāt?

—   Es … — aizvien tikpat vājā balsī atbildēja Go­relovs. — Man pēkšņi palika slikti… Nezinu … Guļu uz kādas klints … Peldēju pēc jūsu peilējuma … un pēkšņi. .. Liekas, es zaudēju samaņu … Tagad man la­bāk … Lūdzu, peilējiet. Peldēšu pie jums.

Traucot pilnā gaitā, jau gandrīz pie paša dibena, Go­relovs no visa spēka svieda kastīti lejup. Tur pacēlās dūņu mutulītis, norādīdams vietu, kur kastīte dziļi un uz visiem laikiem nozuda okeana dibenā.

—   Jums kļuva slikti? — zoologs pārjautāja un domīgi piebilda: — Re, kā . .. M-m-m .. Jā, žēl … Ļoti žēl … Peldiet pie mums. Es jūs ar kādu nosūtīšu atpakaļ uz zemūdeni. Jums jāatpūšas. Peilēju. Vai dziļums tas pats? Arī virziens?

Pēc piecām minūtēm Gorelovs stāvēja uz pakalna lī­dzās zoologam, noklausīdamies viņa pamācībās un maz­liet taisnodamies.

—   Tagad, rau, vēl jāpeilē Pavļikam un Cojam!… — ar neslēptu īgnumu sacīja zoologs. — Es viņus aizsūtīju jūs meklēt. Tik daudz laika pazaudēts velti! Pagājušas jau trīs stundas, kopš atstājām zemūdeni, bet savākts — tīrie nieki!

Drīz no zemūdens tumsas parādījās Pavļika uguntiņa, bet vēl pēc dažām minūtēm atgriezās Cojs. Abi klusēdami nolaidās uz pakalna līdzās zoologam, ne ar vienu skaņu vai žestu neizrādīdami prieku vai vismaz rosību, ko da­biski varēja gaidīt, redzot pazudušo biedru, kas laimīgi atgriezies.

Kad Cojs un Gorelovs, kurus zoologs nosūtīja atpakaļ uz zemūdeni, bija izzuduši no redzesloka, Pavļiks, pie­spiedis savu ķiveri pie zoologa ķiveres, uztraukti un stei­dzīgi sacīja:

—   Es peldēju ar nodzēstu laternu līkloču, augšup un uz austrumiem. Tūkstoš piecsimt metru dziļumā ieraudzīju uguntiņu. Tā strauji traucās lejup, uz rietumiem. Es tu­vojos un viņu pazinu. Pēc tam es peldēju viņam paka|, turēdamies kādus simt metrus augstāk. Man likās, ka viņš kaut ko nometa dibenā, lai gan nevaru galvot: biju tālu …

Nogādājis Gorelovu uz zemūdenes, Cojs aizpeldēja atpakaļ pie zoologa un strādāja kopā ar viņu līdz ekskur­sijas beigām. Pēc kādām četrām stundām visi atgriezās uz zemūdenes. Zoologs devās pie Gorelova, lai viņu ap­meklētu, pildot ārsta pienākumus, bet Cojs ar Pavļiku steigšus iegāja komisārā kajitē, kur sastapa arī Ore- chovu.

—   Nu, kas ir? — jau uz sliekšņa nepacietīgi vaicāja Cojs.

—   Nu, kas ir! — īgni un negribīgi atbildēja Orechovs.

—  Nekas! .. . Vai tik tu neesi ko saputrojis, puika? — viņš noprasīja Pavļikam.

Pavļiks samulsis raudzījās gan uz Orechovu, gan Coju.

—   Bet kas tad galu galā ir? — Cojs vaicāja. — Pa­stāstiet, ko jūs atradāt?

—   Neko neatradām. Visvienkāršāko skārda kastīti ar rakstāmmašīnas sīkdaļām. Tas viss, biedri padomju Šerlok Holm! Mirkli klusējis, Orechovs īgni piebilda: — Kap­teinim briesmīgi nepatīkami — baidās, vai neesam pār­steigušies! Var izbaidīt ātrāk, nekā vajag. Saka, ka Pav­ļiks esot vēl bērns un varējis arī maldīties. Bet mēs, rau, ņēmāmies pierādīt, ka tūlīt jāpārliecinās. Briesmīgi ne­patīkami!

—   Kā tad es varēju kļūdīties? — aizvainojumā dre­bošā balsī izsaucās Pavļiks. — Skārda! Es taču pats tu­rēju kastīti rokās … tāda smaga …

—   Bet varbūt tajā bija ūdens?

—   Nē! Tas nevar būt! — dusmīgi iejaucās Cojs.

—  Pavļiks sacījis patiesību. Patiesību! Skārda kastīti būtu ūdens spiediens saspiedis plakanu .. . Jūs vēlāk paši re­dzēsiet. Ja tikai nebūs par vēlu?