Divu okeānu noslēpums

—   Neuztraucieties, Coj, — mierīgi piebilda komisārs, kas sēdēja uz kojas. — Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis. Mēs neizlaidīsim viņu no acīm. Šoreiz viņš mūs apveda ap stūri. Nu, nekas! Palūkosimies, kurš smiesies pēdējais!

* * *

Nākamajā dienā, divdesmit piektajā jūlijā, pulksten vienpadsmitos «Pionieris» uzņēma kursu tieši uz ziemeļ­rietumiem. Ceļš tagad gāja uz dzimtajiem krastiem, iešķērsām pāri visam Lielā okeana milzīgajam plašumam. Zemūdene brauca ar mainīgu ātrumu, gan palēninādama, gan paātrinādama gaitu, gan paceldamās virsējos, gai­šajos okeana ūdeņos un apstādamās, lai dotu Sidleram iespēju uzskicēt bagāto jūras subtropu faunu, gan nolaiz­damās dziļumos, lai sagādātu Šelavinam hidrofiziskos materialus.

Jo vairāk zemūdene tuvojās Dienvidu saulgriežu lo­kam un iegāja Lielajā korāļu joslā, kura tropos aptver zemeslodes okeānus, jo dažādāka un krāšņāka kļuva vir­sējo ūdens slāņu dzīvnieku pasaule. Vientuļajos, bezgalī­gajos šās okeana daļas plašumos «Pionieris» jutās brīvāk un drošāk, tas bieži pacēlās augšup un, infrasarkano iz­lūku apsargāts, ilgāku laiku peldēja ūdens slāņos, kurus no okeana virsas šķīra tikai daži metri.

Aiz pavērtajiem ārējiem aizlaidņiem zoologs, Cojs, Sidlers un Pavļiks pa laboratorijas logu ilgi neatrauda- mies priecājās par gaišajos, saules caurstrāvotajos ūdeņos zibošajiem, neskaitāmajiem iemītniekiem. Ar sajūsmas saucieniem vērotāji apsveica zelta makreles ar apaļiem purniem, spīgojošiem, purpursarkaniem rumpjiem un zel­taini dzeltenām astēm; savus piecus metrus garus zēģe- lētājus ar milzīgu, it kā uz daudziem mastiem uzvilktu buru — muguras spuru — un gariem, smailiem žokļiem, kas atgādināja dzērves knābi; bonitas sajūsmināja Sidleru ar savu krāsu, kas uz muguras un sānu tēraudzilā fona lāsmoja zaļām un sarkanām atēnām; garām aizpeldēja somzivis, iekaltas nekustīgās, pārkaulotās bruņās; sarzo- bes ar īsiem snuķiem līdzīgiem mūļiem un rumpjiem, kas uzpūsti kā dirižabls un klāti raibām, daudzkrāsainām svīt­rām, plankumiem un apmalēm; dzeloņzivis — cezari ar melniem, dzeltenā aplocē ietvertiem lāsumiem uz koši zilā rumpja; asinssārtās, melni svītrotās skorpēnas ar garām adatām, tālab tās vairāk atgādināja jūras ežus nekā zivis; svēdrainās biezlūpes ar biezām, gaļīgām lūpām, izdaiļotas krāšņām, zilām joslām uz iesarkana fona; it kā ar košu varavīksni pārklātās zobainās biezlūpes; mēļi sarkanās papagaiļzivis.

So spilgto krāsu un brīnišķīgo, bieži pārsteidzošo formu vidū mierīgi kā izpletņi ar vaļīgi nokarenām auklām aizpeldeja fizalijas, pulsēja medūzas ar koši dzelteno taustekļu šķipsnām, mazas, karminsarkanas medūzas, brīnišķu ultramarinkrāsas velellu bari.

—   Acīm redzot zemūdene peld gar korāļu sēkli, — zoologs izmeta, tikko pagūdams nosaukt atsevišķus šīs raibās rotaļas dalībniekus. — Vienīgi korāļu biezokņu tuvumā var sastapt šīs zivis, ko tik bagātīgi, pat izšķēr­dīgi greznojusi daba.

Pēkšņi viss šis krāsu un formu chaoss nozuda, it kā to būtu aizrāvis viesulis. Aiz logiem parādījās melno del- finu bars. Tie ielenca zemūdeni un rotaļādamies un kū­leņodami ilgi to pavadīja.

Pēc brīža līdzās «Pionierim» gaišzaļajā nokrēslā pa­rādījās neliela, ļoti šaudīga, zilgansudrabota, piecām tumši zilām svītrām apjozta zivs. Tikko tā ieradās, del- fini pamuka sānis un vienā mirklī nozuda.

—   Vai tiešām šī mazā zivtiņa tā nobiedējusi delfi- nus? — Pavļiks brīnījās.

—   Tas ir locis, — zoologs atbildēja. — Tātad te kaut kur tuvumā vajag būt arī haizivij.

Locis veikli šaudījās ap zemūdeni, it kā to aplūko­dams no visām pusēm, tad ātri nozuda, taču drīz atgrie­zās. Viņam pakaļ no tumsas cienīgi izpeldēja milzīga, piecus metrus gara haizivs. Viņa lēni tuvojās lodziņam un piebāza pie tā savas mazās, trulās ačeles un lielo lokvei­dīgo rīkli, pilnu neskaitāmiem zobiem.

—   No šejienes tomēr ērtāk viņu aplūkot nekā no ka- šalota muguras … Br-r! — to atceroties, Pavļiks nodre- binājās.

Haizivs pagriezās uz sāniem un parādīja savu netīri balto vēderu.

Locis, kas visu laiku bija riņķojis ap haizivs rīkli, pēkšņi sāka uztraukties. Tas šaudījās uz visām pusēm, nozuda un atkal atgriezās atpakaļ pie savas flegmātiskās pavēlnieces, gandrīz pliķēdams ar asti viņai pa purnu. Acīm redzot šis nemiers beidzot pārgāja arī uz haizivi, tā

pēkšņi pašāvās gaisā, apsviedās apkārt un nozuda; iebelzdama ar milzigo asti pa logu tā, ka cilvēki iekšpusē aiz pārsteiguma izbiedēti atrāvās atpakaļ.

Pēc tam kad plēsoņa, kas visiem iedvesa šausmas, bija atbrīvojusi vietu loga priekšā, zemūdenes apkārtne palika klaja un neviens no jūras iemītniekiem tur nerā­dījās.

—   Dīvaini, vai tiešām haizivs tā nobiedējusi visu dzīvo radību tik tālu mums apkārt? — Sidlers brīnījās,

—   Tiesām dīvaini. Vai jūs neievērojāt, ka ūdens kļu­vis tumšāks … tā kā pelēks? — atbildēja zoologs, vē­rīgi ielūkodamies un piespiedis seju pie loga caurspīdīgā metala.

—   Hm … Ūdenī peld milzums sīkdaļiņu . ., No ku­rienes tās varēja še rasties?

Pēkšņi Cojs brīdinot pacēla pirkstu:

—   Klusāk, Arsen Davidovič! Paklausieties!