Divu okeānu noslēpums

Visi sastinga, sasprindzināti ieklausoties dziļajā klu­sumā.

Caur parasto, laboratorijā tikko sadzirdamo mašīnu dūkoņu nez no kurienes iztālēm atskanēja dobji, neskaidri grāvieni, ko pavadīja vienmuļa duna.

«Pionieris» brauca ar četrām desmitdaļām ātruma, un, jo tālāk tas virzījās uz priekšu, jo tumšāka kļuva ap to zemūdens krēsla, jo skaidrāk atskanēja grāvieni un tāla, grandoša duna.

—   Kas tas varētu būt? — satraukti čukstēja Sidlers.

Neviens viņam neatbildēja. Visi joprojām klausījās

šais noslēpumainajās skaņās, kas nāca no okeana dzīlēm. Ūdeņu biezajā krēslā gar logiem aizpeldēja dīvaini nekus­tīgas zivis ar nedzīvi nolaistām spurām un bruņurupuči ar bezspēcīgi nokārtām galvām uz garajiem kakliem.

—   Beigti! — zoologs sacīja, atkal piegājis pie loga un ielūkodamies aizvien vairāk tumstošajos ūdeņos, kur pavīdēja melnas piciņas, kas strauji lidoja augšup — pumeks un pelni! — viņš iesaucās. — Zemūdens vulkānā izvirdums!

Zemūdene pa to laiku palēnināja gaitu, uzmanīgi vir­zīdamās uz priekšu.

—   Centralajā postenī jau droši vien sen to pamanī­juši, — Cojs ieteicās. — Būs ļoti žēl, ja kapteinis gribēs

no šejienes aizbraukt un mēs nevarēsim novērot tik retu parādību!

—   Nedomāju, — zoologs pasmaidīja. — Droši vien Ivans Stepanovičs jau ir centralajā posteni un šo gadī­jumu nelaidīs garām.

Lai gan grāvieni un zemūdens duna bija dzirdami ar­vien stiprāk, tomēr nevarēja just, ka zemūdene mainītu kursu. Drīz šim draudīgajam troksnim pievienojās jaunas skaņas: bija sadzirdami sīki, aizvien biežāki sitieni pret kuģa apšuvumu, tie atgādināja krusas graudu rīboņu uz dzelzs jumta. No kuģa apakšas strauji un bieži augšup lidoja gan sīkāki, gan prāvāki tvaika mutulīšos ietīti kunkuļi.

—   Kas tie tādi? — Pavļiks jautāja.

—   Tie ir karsta pumeka gabaliņi, ko izmet vulkāns, — atbildēja zoologs. — Tie vieglāki par ūdeni un strauji pa­ceļas okeana virsū. Pēc šādiem izvirdumiem jūru daudzu kilometru apkārtnē klāj bieza, peldoša pumeka un vulkā­nisko pelnu kārta.

Virsūdeņu kuģi parasti izvairās no vietām, kur notiek zemūdens izvirdumi, turēdamies tālāk no briesmām.

Tāpēc, joprojām lēni virzīdamies uz priekšu, «Pionie­ris» nira uz augšu, acīm redzot šajos apstākļos nebaidī­damies no svešām, nekautrīgām acīm. Tomēr uzniršanu zemūdene drīz pārtrauca: zem pašas okeana virsmas tā sastapa pelnu un pumeka kārtu, kas dienas gaismu ne­laida cauri pat virsējiem ūdens slāņiem. Pēc dažām minū­tēm «Pionieris» sāka atkal nolaisties^ dziļāk, tagad jau virzīdamies uz priekšu pilnīgā tumsā. Šķita, ka pērkonīgie grāvieni, ko pavadīja ilgstoši dārdi, atskanētu zemūdenei gluži tuvu. Pumeka krusa sitās pret kuģa apšuvumu aiz­vien biežāk un stiprāk.

Zemūdene grima aizvien dziļāk.

—  Varat būt mierīgi, — apmierināti berzēdams rokas un nenolaizdams acis no loga, zoologs sacīja. — Ivans Stepanovičs tādu gadījumu garām nepalaidīs… Zem­ūdene tuvojas vulkanam. Ļoti interesanti! Varen inte­resanti!

—   Bet vai tas nav bīstami? — ievaicajās Sidlers.

—   Par to gan parūpēsies kapteinis. Esiet mierīgi.

Laboratorijā bija pavisam tumšs, bet zoologs uguni neiededza.

—    Pagaidiet, — viņš skaļā balsi sauca Sidleram, cenzdamies pārkliegt troksni un dārdus, — drīz jūs šajā zemūdens tumsā ieraudzīsiet burvīgu ainu! Ja vien kaptei­nis nemainīs kursu.

Zemūdene neatlaidīgi, joprojām pa diagonali uzmanīgi nira dziļumos. Tā jau bija nolaidusies ne mazāk kā div­tūkstoš metru zem okeana līmeņa, kad pēkšņi strauji pa- cirtās pa labi.

Tālu dziļumos sāņus no zemūdenes pacēlās milzīga sarkanīga blāzma. No blāzmas centra gan atsevišķi, gan veselām ugunīga fontānā strūklām augšup lidoja milzīgi, kvēlojoši plankumi un, acumirklī rožainu tvaika mākonīšu apņemti, līdzīgi raķetēm sašķīda sīkās, sārtās drumslās un kā tumšsarkanu meteoritu spiets krita lejup.

Zemūdene lēni riņķoja ap ugunīgo vulkānu, uzmanīgi tam tuvodamās pa milzīgu spirāli, kas kļuva aizvien šaurāka. Asinssārtā gaisma jau spiedās caur laboratorijas logu un meta uz nekustīgo cilvēku sejām fantastiskas krāsas vizuļus un ēnas. Gaisma pastiprinājās, pārejot no tumšsarkanas uz sarkanu, tad tai pievienojās oranždzel- tena, tad blāzmas centrā draudīgajos tvaika mutuļos iz­veidojās spilgti dzeltens plankums ar visapkārt izmētā­tiem īsiem dzelteniem taustekļiem, kas galos vērtās tumši sarkani.

—    Izvird lava un sacietē uz vulkānā nogāzēm! — caur dārdoņu zoologs sauca Pavļikam. — Izveidojas sala! Mūsu acu priekšā izaug jauna vulkāniskā sala! Vai tu to saproti? — zoologs aiz sajūsmas vai prātu zaudēja.

Pariņķojis ap nedziestošo vulkānu vēl kādu pusstundu, «Pionieris» atkal uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem un drīz pameta aiz sevis jūras dziļumus, kur niknā uguns un ūdens cīņā radās jauna sala.

Drīz zemūdene atgriezās virsējos ūdeņos, un Sidlers atkal varēja ķerties pie pārtrauktā darba. Tomēr ne Sid­lers, ne pārējie, kas bija laboratorijā, nespēja tik drīz nomierināties un vēl ilgi dedzīgi dalījās iespaidos un domās, ko bija izraisījusi nupat redzētā titāniskā aina.