Divu okeānu noslēpums

Lai cik ātri pildījās ar ūdeni izejkamera, Gorelovs aiz nepacietības nespēja nostāvēt uz vietas. Beidzot atvērās durvis, platas kā vārti, atsprāga nolaižamā platforma, un Gorelovs ar desmit desmitdaļu ātrumu ienira zemūdens tumsā. Taču, attālinājies no zemūdenes kādus divsimt metrus, viņš apturēja skrūvi un pavērās atpakaļ. Tai pašā mirklī tumsā uzšāvās garš, spilgts lie.smu kūlis, atskanēja apdullinošs sprādziens, un uguns gaismā, tvaika mākoņa apņemta, tikai uz acumirkli Gorelova acu priekšā pavī­dēja zemūdenes milzīgā ēna un nozuda, ienirdama ar priekšgalu okeana tumšajos dziļumos.

VI n o d a Ļ a UZ KREISERA

Tropu saule jau sen bija aizslīdējusi pāri zenitam, tomēr karstums joprojām s\*elmēja ar neatslābstošu spēku. Debess bija skaidra, bez mākoņiem, un pār okeānu pūta viegls vējiņš, saceldams nelielus viļņus.

Jau divpadsmit stundas Gorelovs trakā ātrumā joņoja pa viļņiem, veltīgi, ar izmisumu acīs lūkodamies tukšajā apvārsnī. vSkafandrā viņam trūka gaisa. Caurspīdīgā ķi­vere tā sakarsa, ka ikvienu pieskārienu tai ar pieri vai vaigu viņš izjuta kā apdegumu. Laiku pa laikam, gurdams no tveices un smacīgā karstuma, gandrīz zaudēdams sa­maņu, viņš nolaidās dzestrajās dzīlēs, atvēsinājās, mazliet atžirga un pēc tam, iedarbinādams skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, ieskrējienā pacēlās virs okeana, lai vienā acumirkli pārlūkotu visu apkārtni un atkal turpinātu bezgalīgo klejojumu starp viļņiem, kas viņu svaidīja. Viņš bija nopeldējis visos virzienos daudzus simtus kilometrus tais divpadsmit stundās, kas bija pagājušas kopš zem­ūdenes eksplozijas, — kopš brīža, kad tā bija nozudusi bezdibeņos un viņš palicis viens pats okeana bezgalīga­jos plašumos. Mocošas stundas aizritēja, drudžaini trau­coties drīz uz ziemeļiem, drīz dienvidiem, drīz austrumiem. Gorelovu jau mocīja izsalkums un slāpes, taču iedomas par karstu kakao radīja viņā nepārvaramu riebumu, bet niecīgās ūdens paliekas otrā termosā viesa nemieru. Vai ilgi tā pietiks? Par daudz vieglprātīgi viņš lietojis savus krājumus. Tveice skafandrā bija nogurdinoša .. . Galva ietīta it kā karstā miglā, domas jūk… Biežāk jānolai­žas dziļumos, bet var palaist garām. .. Nē, tas būtu briesmīgi! … Jāmeklē, nemitīgi jāmeklē … jābūt redza­mam … virspusē …

Un Gorelovs turpināja savu straujo skrējienu zem svelmējošās, vienaldzīgās saules Bet, lai cik briesmīga bija dienas tveice, Gorelovs nodrebēdams, ar bailēs sting­stošu sirdi sekoja saules ritumam uz rietumiem. Kamēr tā izstaroja savu žilbinošo gaismu, palika cerības; nakts nesa.līdzi bojā eju. Nakti Gorelovs necerēja pārdzīvot: akumulatoros izsīks enerģija un — pats galvenais — pie­trūks skābekļa. Pat šķidrā skābekļa. Tad — ātra, ne­novēršama nāve. Vienīgi ja piestātu vējš un norimtu okeāns . .. Bet arī tādā gadījumā viņš paliktu bez elektris­kās enerģijas, nolemts nekustībai. Viņš nevarēs meklēt…

Galva dega, lūpas aiz slāpēm sažuva … Gorelovs iedzēra mazu, skopu ūdens malku, ienira dažus desmit metrus dziļi dzelmē, un, tikko izjutis ūdens svaigumu un dzestrumu, atkal traucās augšup. Pacēlies virs okeana lī­meņa tikai uz vienu mirkli, viņš alkatīgi, tāpat kā agrāk, aplūkoja klajo apvārsni un strauji pagriezās no rietumiem uz ziemeļiem, šķērsām pret viļņiem. Tagad viļņi nemitīgi apskaloja viņa ķiveri, peldēt vajadzēja, gandrīz neko ne­redzot ap sevi, un tas viņu spieda jo biežāk ienirt dzi­ļumā, augstu palēkties virs ūdens un paraudzīties apkārt. Tiesa, ķivere kļuva vēsāka, tveici bija vieglāk paciest, ti­kai mocoši uztrauca sliktā redzamība, aklums …

Saule neatlaidīgi sliecās pret vakariem. Līdz rietam palika vairs tikai četras stundas. Četras īsas stundas un tad — tumsa! Tropos krēslas nepazīst, diena gandrīz uzreiz pāriet naktī. Kas ar viņu notiks? Vai viņš izcietīs šo nakti? Vai tiešām nāve? Kālab gan tas viss bija vaja­dzīgs? Kālab bija vajadzīga šī nodevību virkne, nelietī­bas? … Kālab viņš upurēja divdesmit sešus cilvēkus? … Annai Anna! . .. Atmiņā kā dzīva atausa skaistā, lepnā seja. Kāpēc viņš toreiz tūlīt Annu neaizveda līdzi uz dzim­teni? Nolādētais vecis! Nolādētais Maeda! Savaldzināja ar zeltu, iepina ar parakstiem… Anna ilgojās pēc izprie­cām, grezniem tērpiem, bagātas, plašas dzīves. Bezdar­bīgas dzīves! .. . Nē, viņa nebūtu braukusi līdzi uz Go- relova dzimteni… Tur jāstrādā. Annai Anna! Viņš mī­lēja to. Viņš nespētu no tās šķirties … Vai Anna zina, kur viņš tagad atrodas? Viņš mirst viņas dēļ . .. Kāpēc, kāpēc tas vajadzīgs? …