Divu okeānu noslēpums

Četru cilvēku grupa peldēja uz austrumiem. Ekskur­sija noritēja bez agrākās rosības, jautrās aizrautības, smiekliem un jokiem, kas vienmēr bija pavadījuši tāda veida zinātniskās ekskursijas. Pat dzīvespriecīgais Pav­ļiks jūras dibenā strādāja klusi, apmierinādamies ar īsām replikām un lietišķiem jautājumiem. Gorelovs juta, ka viņu šoreiz apņem sevišķa atturība, pat vēsums. Viņš nemiera pilns saausījās, tomēr nemitējās ārēji izrādīt savu apmierinājumu par ekskursiju un skaļi priecājās, ja at­rada ko sevišķu. Laikam aizritot, Gorelovs aizvien vairāk aizrāvās, galvenokārt ar medībām, zivju medībām, jautri dzīdamies pakaļ zivīm un bieži attālinādamies gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz augšu, ka ceļabiedri pazau­dēja Gorelovu no redzes loka un zoologam vajadzēja at­gādināt, lai viņš ievēro kārtību.

—   Ja jūs,- Arsen Davidovič, būtu redzējuši, cik brī­nišķīgs Stomiasa eksemplārs man pagadījās! Bez garā piedēkļa zem apakšžokļa.

—   Redz, kā! Protams, tas ir interesanti, — atturīgi atbildēja zoologs. — Tomēr es jūs lūdzu tālu neaizpeldēt. Esiet savaldīgs.

Taču Gorelovs tā aizrāvās, zivis vajādams, ka pastā­vīgi nozuda zemūdens tumsā, dažkārt pat uz ilgāku laiku. Tas acīm redzot zoologu tā uztrauca, ka viņš beidzot pie­peldēja pie Coja un, tālruni neieslēgdams, bet, piespiedies ar savu ķiveri pie viņa ķiveres, sacīja:

—   Ja tu, Coj, redzi, ka viņš aizpeld tālu, peldi vi­ņam pakaļ . ..

Zoologa balss dobji skanēja Coja ķiverē. Cojs īsi at­bildēja:

—   Labi, Arsen Davidovič.

Tuvojoties zemūdens kalnu grēdai, aizvien biežāk pa­rādījās pakalni, nogāzes, lēzenas augstienes, vietumis ar kraujām nokarēm uz vienu vai otru pusi.

Drīz kāds no šiem nokalniem pagadījās starp Coju un Gorelovu.

—   Ak, velns ar ārā! — pēkšņi iekliedzās Gorelovs. — Kāds skaistums. Ir gan zivs! Šķiet, taisni kā svētkiem iluminēta!

Nekādas zivs Gorelovs neredzēja, bet, nozudis aiz uz­kalna, viņš nodzēsa laternu, apturēja skrūvi un nolaidās uz nogāzes, joprojām runādams:

—    Netrāpīju! Nu nē, skaistulīt, neaizšmauksi.. . Pa­zuda! … Neliete, nodzēsa man uguni! Cik žēl! Tagad, protams, vairs to neatradīšu … Arī jums tas zaudējums, Arsen Davidovič! Absolūti nepazīstama zivs. Pilnīgi apaļa, ar četrām rindām zilganu un sārtu uguntiņu.

—   Nu, neko darīt, Fjodor Michailovič, — zoologs at­bildēja. — Griezieties atpakaļ …

—   Ai, atkal parādījās! — Gorelovs viņu priecīgi pār­trauca, nepakustedamies ne no vietas. — Tagad vairs neaizlaidīšu! Es pie šīs šaudīklas piepeldēšu ar nodzēstu laternu. Redzēsim .. .

Te viņš ieraudzīja, kā pakalnam strauji tuvojās zil­gana uguntiņa, kas kļuva aizvien gaišāka. Drīz apakšā, zem sevis, viņš pamanīja cilvēka stāvu, kas ar desmit desmitdaļu lielu ātrumu līkloču peldeja apkārt pakalnam.

Gorelovs piepildīja savu gaisa maisu un uzreiz uz­šāvās divsimt metru virs pakalna. Ieslēdzis laternu un iedarbinājis skrūvi, viņš aizlrauca uz austrumiem un laiku laikiem aizelsies izsaucās:

—   Redzēsim . .. nekur neaizlaidīsies .. . Velns, izlo­kās! Tas tev nelīdzēs, nelīdzēs… Ahā! Daudzkrāsainais sātans! Izlocījās! …

—   Metiet jel mieru, Fjodor Michailovič … — nemiera pilnā balsī sauca zoologs. — Esiet prātigs . . .

Taču Gorelovs viņu pārtrauca:

—   Vienu mirkli, Arsen Davidovič .. . Vienu mirkli . . . Tieši acu priekšā šaudās …

Parādījās augsta, stāva siena. Gorelovs uzpeldēja tieši tai līdzās, paceldamies aizvien augstāk un augstak. Ap­mēram divtūkstoš metru no dibena atklājās aiza ar glu- * dām, nolaidenām sienām, ko klāja klintis un akmens bluķi, kuri jau sen zem biezās dūņu kārtas bija zaudējuši asos stūrus un šķautnes. Gorelovs tuvojās vienai no šīm klintīm, vislielākajai, un nozuda aiz tās.

—    Kur tad jūs paliekat, Fjodor Michailovič, — šai mirklī Gorelovu aizsniedza zoologa satrauktā balss. — Mēs gaidām jūs pie pakalna, kas jūs šķīra no Coja.

—    Peldu atpakaļ, Arsen Davidovič, — Gorelovs at­bildēja.

Viņš ātri izvilka no ekskursiju somas četrstūraino kas­tīti, novietoja to uz plakana klintsbluķa, iestiprināja -sa­liektās adatas, izvilka starp tām tievo stieplīti un savie­noja to ar elektriskā cimda pogu. Nodarbodamies ar šīm manipulācijām, Gorelovs ar īsiem pārtraukumiem turpi­nāja runāt:

—    Peldu tieši uz ziemeļiem … Šķiet, esmu aizmaldī­jies no pakalna uz dienvidiem . .. Tūliņ jums pievieno­šos, Arsen Davidovič . j . Tūkstoškārt atvainojos par

aizkavēšanos. Mednieka kaislība iedegās. Nez kāpēc pa­kalnu neredz . . . Bet vajadzēja jau parādīties. Kas par ķezu. Jums, Arsen Davidovič, vajadzēs man peilēt ….

—   Es taču jums teicu, Fjodor Michailovič, esiet prā­tīgāks! — īgni attrauca zoologs. — Kāds ir jūsu dziļums?

—   Trīs tūkstoši divsimt desmit metru no jūras lī­meņa … — vainīgā balsī atbildēja Gorelovs un izslēdza visus tālruņus.

Pēc tam viņš nospieda pogu kastītes sānu sienā. Daļa priekšējās sienas atsitās vaļā, parādījās pogu rinda, kas­tes augšpusē iedegās šaurs, mazs lodziņš, aiz lodziņa lēni slīdēja papīra lenta.

Zem Gorelova metāliskajiem pirkstiem izplatījumā aiztrauca signāli: