Divu okeānu noslēpums

—   Aleksandr Leonidovič, — kapteinis vērsās pie ve­cākā leitnanta, kas jau bija izpildījis-uzdevumu un at­griezies savā vielā pie vadības pults, — atpakaļgaitu! Ar vienu desmitdaļu ālruma! Izvest zemūdeni no tu­neļa! — Tad, pieslēdzis mikrofonu kuģa kopējam radio- tīklam, sacīja: — Ūdenslīdēju vecākajam ierasties cen­tralajā postenī!

Zemūdene sāka virzīties atpakaļ, kad Skvorešņa žigli ienāca kabinē, piegāja pie kapteiņa un izstiepās visā augumā.

—    Biedri Skvorešņa, mēs izvadām zemūdeni laukā no tuneļa, jo tās ceļā no augšas nogāzusies klints. Nepie­ciešams klinti apskatīt un dabūt tās paraugu. Sagatavojie­ties iziešanai! Tikko zemūdene atradīsies lāsmenī, es pa­ziņošu jums par to izejkamerā. Paņemiet kādu sev līdzi.

—   Tieši tā, biedri komandier, apskatīt klinti un at­nest tās paraugu!

Pēc dažām minūtēm izejplatformu atstāja trīs stāvi skafandros — liels, vidējs un mazs — un ar lēniem skrū­ves apgriezieniem aizpeldēja uz milzīgo, ģeometriski apaļo caurumu, kas rēgojās laternu gaismā zaigojošajā zaļganajā ledus sienā. Skvorešņa, Matvejevs un Pavļiks ar laužņiem un veseriem pie jostām lēni peldēja zem mil­zīgās caurules velvēm ar gludām sienām, kas izskatījās kā nopulētas. Drīz viņu priekšā laternu gaismā no tum­sas iznira melnais klints blāķis. Trīs ūdenslīdēji nolaidās dibenā pie klints, tomēr noturēties uz slīpās tuneļa vir­smas nebija iespējams. Vajadzēja vienam aiz otra nostā­ties uz tuneļa apakšējā liekuma.

—   Nu, puiši, — sacīja Skvorešņa, — kamēr es at­skaldīšu paraugus, apskatiet klinti no visām pusēm — no sāniem un no augšas. Pacentieties dabūt paraugus ari citur — varbūt klints pēc sastāva nav viscaur vie­nāda.

Sekoja dobjš ģeologa vesera belziens pret klints cilni.

Matvejevs un Pavļiks, atkal iedarbinājuši skrūves, lēni peldēja ap klinti, laiku pa laikam paklaudzinādami pa to ar veseriem un paceldamies aizvien augstāk pret tuneļa velvi. Pie pašas klints rēgojās milzīgi iedobumi: apaļās tuneļa sienas bija izlauzītas un sabojātas.

Nejauši nometis zemē veseri, Pavļiks aši atāķēja no jostas lauzni, atvēzējās un no visa spēka trieca ar to pa iedobi zem velves. Un tai pašā mirklī atskanēja zēna klie­dziens, pilns neizpratnes un apjukuma:

—   Ai!

Lauznis nozuda. Tikko pieskaries klintij, tas paslīdēja mazliet augšup un izrāvās no Pavļika rokām. Apmezdams loku ar brīvo galu, tas nozuda zem ledus velves, apbēr­dams savu pārsteigto īpašnieku ar biezu ledus kristālu krusu, kas laistījās kā dārgakmeņi.

—   Ko tu tur vaidi? — izsaucās Skvorešņa, mitejies dauzīt klinti.

—  Lauznis izkrita! Nāciet šurp! Atrak! — sauca Pavjiks.

Atri pacēlies pie Pavļika, Skvorešņa papriekš iebaza roku izsistajā caurumā un ar sava laužņa palīdzību mē­ģināja noteikt klints biezumu. Tā pēc viņa aprēķina bija ne biezāka par diviem trim metriem.

Pēc pusstundas šos aprēķinus Skvorešņa ziņoja kap­teinim, kā arī nodeva viņam daudzos iežu paraugus ve­cākā leitnanta, okeanografa un zoologa klātbūtnē.

Pēc kalnu iežu paraugiem tika konstatēts, ka nelielā klints sastāv no kristāliskiem slānekļiem, kas viegli pa­dodas ultraskaņas staru iedarbībai.

Pēc pusstundas zemūdene ar vismazāko ātrumu atkal , piepeldēja pie pašas klints un piespiedās pie tās ar priekš­galu.

Kapteinis deva komandu priekšgala lielgabalam:

—   Uz kristāliskajiem slānekļiem! Divsimt divdesmit tūkstoš kilociklu! Skaņu! Ar pilnu jaudu!

Klints viegli iespiedās kā elastīgi, biezi māli. Dīzes eksplodēja aizvien biežāk un stiprāk, zemūdenes spie­diens palielinājās. Kad dīzes bija attīstījušas tādu spie­dienu, kas atbilda kustībai brīvā ūdeni ar četru desmit­daļu lielu ātrumu, tad mikrometriskais spidometrs at­zīmēja, ka zemūdene pavirzījusies klintī par dažiem centimetriem uz priekšu. Klints biezā, sīkstā masa, ko izspieda zemūdene, aplieca kuģa apaļīgo priekšgalu.

Tad ultraskaņas lielgabalam pievienojās augstā tem­peratūra un pastiprināts spiediens. Zemūdenes korpusa temperatūra tika paaugstināta līdz divtūkstoš grādiem. Šai vulkāniskajā karstumā klints stīgrā masa kļuva aiz­vien šķidrāka un kā plūstoša lava tecēja pa kuģa apšu­vumu. Dīzu spiediens pieauga, un, kad tas sasniedza sep­tiņas desmitdaļas ātruma, nokaitētā zemūdene ugunīgās strūklās, degošu dzirksteļu un šļakatu spietā, ar negai­dītu lēcienu sagrāva klints sienu un ienira tukšumā aiz tās. Vēl mirklis — un zemūdene ar milzīgu ātrumu būtu uzdrāzusies ledus sienai tuneļa galā, taču laikā uzsāktā atpakaļgaita ar desmit desmitdaļu ātrumu to apturēja pie pašas sienas.

Visi atviegloti uzelpoja.