Divu okeānu noslēpums

Zemūdenes pakaļējais gals vēl atradās lāsmeņa brī­vajā ūdenī, tālu no tuneļa ieejas. No briesmīgā trieciena, kas kuģa priekšgalu bija nospiedis pie tuneļa dibena, pa­kaļ'gals strauji pasitās augšup, grasīdamies, apmest lielu loku. Tomēr divdesmitajā metrā no priekšgala zemūdenes korpuss pie tuneļa izejas sastapa ledus velvi un ar neiedo­mājamu spēku tai uzgrūdās. Satricinājumu, ko šis trie­ciens radīja pēdējos, kuģa pakaļgala nodalījumos, balonu kamerā pavadīja apdullinoša šķindoņa un dārdi, jo instru­menti un rezerves daļas, kas karājās pie sienām, nokrita zemē.

Līdz Gorelovam un Romeiko, kas tobrīd atradās ba­lonu kamerā, pirmais trieciens attāluma dēļ nonāca maz­liet vājināts, tomēr krauji nošķiebtā grīda notrieca viņus no kājām uz cieši pie pamatnēm pieskrūvētajām balonu rindām. Nākošais trieciens pasita viņus uz augšu un sā­niski iesvieda no baloniem brīvajā laukumiņā, tumsā viņi aizripoja gar sienu zem krītošo instrumentu un rezerves daļu tērauda krusas. Romeiko aiz sāpēm iekliedzās — kaut kas bija viņu trāpījis. Gorelovam uzreiz nezin kas iebelza pa krūtīm un galvu, viņam aizrāvās elpa, acu priekšā kā karuselis sāka griezties tumsā uz pults uzliesmojušās sar­kanās spuldzītes. «Avārijā… dīzes…» — viņam iešā­vās prātā. Nākošajā mirklī, uzlecot kājās, viņš gan atsi­tās ar plecu un galvu pret sienu, taču neskaidra, priecīga doma apslāpēja sāpes: «Atpakaļgājiens .. . Centralais postenis darbojas . .. Vadība rīkojas …» Ar ārkārtīgu gribas spēku viņš saslējās uz līganās grīdas. «Gaismu! . .. Gaismu! …» Kaut kur tuvumā bija skapītis ar autono­miem akumulatoriem. Blāvi sārtajā krēslā Gorelovs spēra pāris soļus, izstiepa rokas un tūlīt sataustīja skapīti. Spuldzas uzliesmoja. No grīdas piecēlās Romeiko — mazs, bāls, ar bezspēcīgi nokārtu kreiso roku. Paveroties Ro­meiko apjukušajā sejā, Gorelovs pēkšņi izjuta negaidītu enerģiju un drosmi.

—   Masku un cimdus! — viņš skaļi uzsauca.

Pēc skarbās Gorelova komandas Romeiko saslējās un klusēdams pavērās apkārt. Norāvis ar labo roku no sie­nas sev līdzās gāzes masku, pie kuras ar garām auklām bija piesieti karstumu necaurlaidoši cimdi, viņš patieva tos Gorelovam. Gorelovs paķēra masku, grasīdamies to uzlikt uz sejas, kad pēkšņi kamerā atskanēja pazīstamā pavēlošā balss:

—    Klausīt komandas! Visi savās vietās! Ieslēgt autonomā tikla strāvu! Elektriķiem — dot strāvu priekš­gala lielgabalam! Mechaniķim — izlabot visvairāk lieto­jamās dīzes numur divpadsmit un septiņpadsmit! Mieru! Zemūdene nav cietusi! Signalizacijas un vadības tikls kārtībā!

Sastinguši uz vietas, Gorelovs un Romeiko vengi uz­klausīja šo balsi, šos vārdus, kas atdeva satrauktajām ļaužu sirdīm mierīgu paļāvību.

—   Dzīvojam, Romeiko! — jautri iesaucās Gorelovs, ar piedurkni noslaucīdams no sejas asinis. — Kad at­žirgstat — sekojiet man! Ja jūtaties slikti — tūliņ iera­dīsies Kozirevs, viņš jūs nomainīs. Sakiet viņam, lai pa­dod man caurules numur divpadsmit un septiņpadsmit. Viss kārtībā!

Gorelovs uzlika masku, paķēra atliktos darba rīkus un materialus un nospieda pogu pakaļējā sienā. Durvis atbīdījās sānis. Gorelovs pieliecās un iegāja melnajā spraugā, kas atvērās viņa priekšā. Durvis aiz viņa tūlīt aizbīdījās. Necaurredzamajā tumsā Gorelovs pie durvīm sataustīja autonomās apgaismošanas skapīti un iesiēdza gaismu. Garo, velvēto kameru, kas virzienā uz kuģa pa­kaļgalu aizvien sašaurinājās, piepildīja tievas, karstas caurules, pa kurām gāzes no baloniem plūda uz dīzēm. Locīdamies kā zalktis nepanesamajā karstumā, Gorelovs spraucās pie caurules numur divpadsmit. Viņš ātri uzvilka rokās cimdus, atrada cauruli, uzmeklēja tur plīsumu, kas bija radies no zemūdenes satricinājuma, un dedzīgi ķē­rās pie darba . . . Tad aizspraucās atpakaļ, iesprauda aku­mulatoru skapītī elektrisko instrumentu dakšiņas, atskrū- vēja papriekš vienu caurules galu, tad otru un, uzķēris krītošo cauruli, aizgrūda to pa grīdu uz durvīm. Tieši tobrīd durvis atvērās un tajās parādījās druknais Kozirevs maskā. Klusēdams Kozirevs pasniedza Gorelovam jaunu cauruli, ko tas tūlīt sāka pierīkot bojātās caurules vietā.

Pēc desmit minūtēm, stāvēdams balonu kamerā pie sienā piestiprinātā mikrofona un slaucīdams no sejas sviedrus, kvēpus un asinis. Gorelovs ziņoja:

—   Biedri komandierī Dīzes numur divpadsmit un sep­tiņpadsmit izlabotas un gatavas darbam!

—   Ko? Tik ātri? — atskanēja pārsteigtā kapteiņa balss. — Kādus labojumus jums nācās izdarīt?

—    Divi pāri sabojāto cauruļu nomainīti pret jaunām, , izlaboti automātiskās sadales vārstuļi.

—   Lieliski, biedri kara inženier! Izsaku jums patei­cību par ātru un precizu darbu avarijas apstākļos …

* *

*

Marats traucās pa gaiteni, katrā tā nodalījumā neap­stājoties pieskardamies pie autonomā tīkla akumulatoru skapīšiem un pamezdams aiz sevis uzliesmojušo spuldžu spilgto virkni. Maratam pakaļ no sarkanā stūrīša skrēja cilvēki ar nobālušām, satrauktām sejām.

Lūku atvērtās mutes aši ierija ļaudis, un gaitenī pa­lika vienīgi zoologs un Cojs, baltos virsvalkos tērpušies, viņi steidzās uz slimnīcas kajiti.