Divu okeānu noslēpums

Pēc trim minūtēm visu zemūdeni satricināja viegls grūdiens, tā nodrebēja un mirklī apstājās.

Mazliet saslējies uz priekšu, neparasti sasprindzis, kapteinis stāvēja kabines vidū, nenovērsdams acis no ek­rana un ieklausīdamies, kas notiek priekšā. Tumša ledus masa lēni, tikko jaušami virzījās pa ekrana priekšējo malu gar ultraskaņas uztvērēju membrānām, kas atradās kuģa priekšgalā. Kuģa korpusam pārskrēja sīkas, gandrīz nemanāmas trīsas, ko radīja strādājošo dīzu spiediens un ledus pretestība.

—   Pastiprināt karstumu līdz divtūkstoš grādiem! — kapteinis deva komandu.

Jau pēc pusotra tūkstoša grādiem trīsas mitējās. Pie divtūkstoš grādiem tumšā masa uz ekrana sāka slīdēt āt­rāk un sasniedza vienu centimetru minūtē. Ledus pretes­tību vairs absolūti nemanīja.

—   Uz priekšu ar piecām simtdaļām ātruma!

Zemūdene manāmi virzījās uz priekšu. No ārpuses va­dības posteni ielauzās zema, stiepta šņākoņa.

—   Kas tas ir? — strauji vaicāja leitnants, atskatīda­mies uz kapteini, kas joprojām nekustīgi stāvēja vadības posteņa vidū.

—   Tvaiks nepagūst pārvērsties ūdenī un ielaužas šau­rajā spraugā starp korpusu un ledu … — sekoja atbilde un pēc tās jauna komanda: — Uz priekšu ar vienu des­mitdaļu ātruma!

Šņākoņa aiz zemūdenes korpusa pastiprinājās, kļuva aizvien augstāka un smalkāka, kā izsalkuša vilka kauk< šana ziemas naktī.

Kapteinis uzmanīgi vēroja ekrānu

Zemūdene leni, bet neatlaidīgi iegrauzās ledū. Tās kor­puss bija iespiedies ledus sienā jau piecus metrus.

—   Uz priekšu ar piecpadsmit simtdaļam ātruma! — atkal atskanēja komanda.

Zemūdenes virzīšanās mazliet paātrinājās, bet vilku kaukšana aiz kuģa sienas pārvērtās asā, spalgā svelpoņā. Atkal bija jūtamas kuģa korpusa trīsas. Ledus nepaguva izkust. Daļa dīzu spiediena bija lieka un tricināja kuģi. Arī šai daļai vajadzēja dot iespēju strādāt lietderīgi.

—   Sagatavot priekšgala lielgabalu! — cauri šņākoņai atskanēja kapteiņa skaļā komanda. — Skaņu! Ar pilnu jaudu!

Kuģi piepildīja it kā milzīgu ērģeļu harmoniskā duna — sākās cīņa ar spalgo svelpoņu kuģa apvalka ār­pusē. Ultraskaņas lielgabals sairdināja ledu vairākus met­rus uz priekšu, tā paātrinot tā kušanu. Skaņu stari ap­tvēra lielāku telpu nekā zemūdenes apkārtmērs tās vis­platākajā vietā. Tuneļa diametrs palielinājās, palielinājās ari sprauga starp kuģa korpusu un tuneļa ledus sienām, tvaiks ieguva brīvu izeju, un svelpoņa apklusa.

Lielgabals strādāja lieliski. Bezveidīgā masa, kādā lielgabals pārvērta ledu, kusa, mirkli pārvērzdamās tvai­kā, nesagaidīdama pat nokaitētā zemūdenes priekšgala pieskārienu. Tagad vairs tikai tvaiks, bet nevis ledus trau­cēja tālāk palielināt kuģa ātrumu. Ar milzīgu spēku tvaiks pretojās, gluži kā līdz pēdējai iespējai saspiests spilvens. Tas strauji sitās atpakaļ ap zemūdenes korpusu, ar savu elpu apsvelmēdams tuneļa ledus velves, tās izkausēdams un vēl vairāk palielinādams tuneļa apmērus. Kuģa ugu­nīgi sarkanais priekšgals karājās telpā ar elastīgu gāzi un nebalstījās vairs uz ūdens. Ap «Pionieri» sākās jauna, nikna cīņa — starp tvaiku un ūdeni. Zemūdenei neatlai­dīgi virzoties uz priekšu, izspiestais tvaiks ar ārkārtīgu sparu spieda ūdeni laukā no tuneļa, meklējot izeju uz āru. Zem lāsmeņa ūdens masu milzīgā spiediena, bries­mīgi mutuļodams, burzguļodams, sakults vienās putās, ūdens tunelī neganti pretojās karstā tvaika spiedienam. Zemūdenes korpuss pa to laiku bija ieurbies ledus masā gandrīz veselus astoņus metrus.

— Uz priekšu ar divām desmitdaļām jaudas! — cauri lielgabala dunoņai atskanēja kapteiņa komanda.

Tā bija maksimalā jauda, kurai vajadzēja virzīt zem­ūdeni uz priekšu līdz aprēķinātajam ātrumam — trīs met­riem stundā. Tālāk pastiprināt dīzu darbību nebūtu vairs nozīmes. Tvaika elastība un pretestība pieaugtu tiktāl, ka tā kļūtu zemūdenei nepārvarama.

Apaļais, nokaitētais tarans, paklausīdams komandai, ar milzīgu neatlaidību virzījās Uz priekšu Pastiprinoties tvaika spiedienam, ūdens atkāpās vēl mazliet. Zemūdene lēni virzījās uz priekšu, aizvien tālāk urt tālāk iespiezda- mās aisberga ledus miesās.

Visās kuģa mašīnu telpās atskanēja signāls, ka trauk­sme pārtraukta. Viss norisinājās normāli, pie mašinām un aparatiem vajadzēja palikt tikai parastajai sardzei.

Pa visām lūkām sāka kāpt augšējā, dzīvojamā stāvā noguruši, ārkārtīgi satraukti ļaudis. Neviens tagad ne­spēja domāt par koju kajitē, par atpūtu un miegu.

Trokšņot un skaļi sarunāties gaitenī bija noliegts, un visi steidzās uz sarkano stūrīti, ejot pārmīdami īsas, ap­rautas frāzes un izsaucienus.

Sarkano stūrīti uzreiz piepildīja rosība, čalas, balsis, ko pavadīja ultraskaņas lielgabala vienmuļā dunoņa. Pat mierīgais, allaž mazliet flegmātiskais Skvorešņa nevarēja nostāvēt uz vietas. Viņa milzīgais augums nemierīgi šau­dījās gan še, gan tur, pa ceļam mīdams citiem uz kājām. Bet tagad neviens tam nepievērsa uzmanību.

—   Lācis tāds, kaut tu izčibētu! Nu, ko teiksi, Andrej Vasiļjevič? Ko? Re, kur zemūdene! — aiz sāpēm viebda­mies un lēkādams uz vienas kājas, vaicāja Krāmers.