Divu okeānu noslēpums

Kapteinis, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi, pēc pa­raduma ar puspievērtām acīm, uz mirkli pacēla plakstus un uzmeta Gorelovam ātru, īsu skatienu. Jau nākošajā mirklī viņš tikpat mierīgi un ar vienaldzīgu seju uzklau­sīja vecāko leitnantu Bogrovu.

—   Nikolaj Borisovič! — teica vecākais leitnants Bogrovs. — Jautājums ir tik skaidrs, un zemūdenes ko­mandējošā sastāva ieskati jau tiktāl noskaidroti, ka, do­māju, patiesi varētu pāriet pie plāna realizacijas, saņemot jūsu konkrētos rīkojumus par darba sākšanu un tā gaitu.

Tomēr kapteinis vēlreiz griezās pie apspriedes dalīb­niekiem.

—   Ja kādam ir mazākās šaubas vai kaut vienkāršs jautājums, es ļoti lūdzu to pateikt.

Kad iestājās klusums, kajitē negaidot ielauzās vīriešu kora zemās, sulīgās balsis. It kā no tālienes neattura­miem, uzvarošiem viļņiem kajitē ieplūda himnas diženās skaņas.

—   Kas tur notiek? — kapteinis pavērās komisārā.

—  Mēģinājums šīsdienas vakaram, — sekoja klusa atbilde.

—  Ak tā! — smaidīdams atsaucās kapteinis. — Lai­kam gan vakaru vajadzēs atlikt.

—   Domāju, ka koncerts, ko jūs organizējat šā vakara vietā, sagādās komandai neizmērojami vairāk prieka, — komisārs sacīja.

Kapteinis pamāja viņam ar galvu un vērsās pie ap­spriedes dalībniekiem:

—   Biedri, atļaujiet uzskatīt, ka jūsu domas par manu plānu ir pozitivas. Iebildumu, šķiet, nebija.

—   Pareizi! Pareizi! … Plāns ir lielisks! Iebilst neko nevar! — atskanēja no visām pusēm.

—   Labi! — sacīja kapteinis. — Tātad lieku izpildīt šādus uzdevumus. Biedram Sjominam nekavējoties sa­pulcēt visus komandas locekļus, kas neatrodas sardzē.

Es viņiem ziņošu par mūsu pieņemto plānu. Patlaban ir pusdienas laiks. Pēc pusdienām, pulksten trīspadsmitos, vecākajam leitnantam Bogrovam nostādīt zemūdeni un visus mechanismus kaujas stāvoklī. Pulksten četrpadsmi­tos pēc trauksmes signālā visai komandai būt savās vietās. Zemūdenes korpusu turēt nokaitētu. Pulksten četr­padsmitos un desmit minūtēs zemūdene manā vadībā sāks pagriezties uz dienvidiem. Tālāk vadīties pēc maniem rīko­jumiem. Pasludinu apspriedi par slēgtu.

* *

*

Lāsmenis aisbergā septiņdesmit metru garajam «Pio­nierim» izrādījās ļoti šaurs. Astoņpadsmitajā jūlijā tieši kapteiņa noteiktajā laikā iesāktais zemūdenes pagrieziens prasīja lielu uzmanību un pacietību.

Kapteinis stāvēja centrālā posteņa vidū un, nenovērs­dams acis no ekrana, saspringti sekoja lēnajām, sarežģī­tajām zemūdenes kustībām. Viņa sejā nebija palicis ne vēsts no noguruma, kas pēc trīspadsmit stundu nepār­traukta darba būtu bijis tik dabisks.

—   Ar vienu simtdaļu ātruma pa labi! Ar vienu simt­daļu atpakaļgājienā! Stāt — atpakaļ! Ar vienu simtdaļu uz priekšu! — cita pēc citas sekoja klusas pavēles.

Leitnanta Kravcova pirksti spēlēja uz vadības pults daudzajiem taustiņiem, pogām, sviriņām un vēzritenti- ņiem visgrūtāko simfoniju — zemūdenes apgriešanu gan­drīz uz vietas.

—   Stāt! Velns parāvis, — negaidot izsaucās kapteinis ar norūpējušos, taču jautru seju, — te laikam neizgriezī- simies! Bet mēs taču esam lāsmeņa visplatākajā vietā . . . Tas tik ir uzdevums!

—   Dīzes gandrīz atduras pret šo ledus ragu, — sacīja leitnants, atpūtas mirklī izlocīdams sasprindzinātajā darbā notirpušos pirkstus.

—  Jā, un pašā priekšgalā turpat pie ultraskaņas uz­tvērēja membrānās — ledus siena .. . Jupis viņu zina, ko lai dara!

—   Vai neaizsūtīt Skvorešņu uzspridzināt ledus ragu?

—    Piņķeris ar šīm spridzināšanām. Un vēl tik tuvu zemūdenei. Tad jau labāk saplosīt ledus ragu ar ultraska­ņas lielgabalu. Nē — nē! Man ir ideja! Izdarīsim mazu mēģinājumu ar nokaitēšanu. Nu, Jurij Pavlovič, paaugsti­nāt kvēli līdz tūkstoš grādiem!

—   Tieši tā, kvēli līdz tūkstoš grādiem! Piecsimt… sešsimt… — leitnants pēc pirometra skaļi skaitīja kuģa korpusa temperaturu, — astoņsimt grādu .. . deviņsimt… tūkstoš grādu!

—  Tā turēt! Uz priekšu ar vienu simtdaļu! Ar vienu simtdaļu pa labi! Tā turēt! Lieliski! Griež! Griež! Tā tu­rēt! Tā turēt! Lieliski! Kā nazis sviestu!

Leitnants nespēja nociesties, lai kaut ar acs kaktiņu nepablenztu uz ekrana priekšējo joslu. Viņš paguva vie­nīgi ievērot puscaurspīdīgās tvaika strūklas, kas strauji šāvās augšup no kuģa priekšgala, un tumšu ledus masu, kura lēni aizslīdēja pa kreisi un kā cepures nags gūlās pār kuģa priekšgalu. Zemūdenes nokaitētais priekšgals viegli un droši izdedzināja lāsmeņa ledainajā krastā platu iedobi, atbrīvojot sev ceļu pa labi. Vel mirklis — un zemūdene atradās brīvos ūdeņos ar priekšgalu pret dienvidiem.

—   Stāt! Ko nu teiksiet, Jurij Pavlovič? — jautri vai­cāja kapteinis. — Mēģinājums izdevies?

—   Lieliski, Nikolaj Borisovič! — leitnants izsaucās. — Iziesim kā caur sviestu. Katrā ziņā iziesim!

—   Šķiet, ar šodienu no mūsu leksikas izzudīs vārds «ledus» un to aizstās vārds «sviests», — kapteinis pa­smaidīja. — Kad būsim viņpus aisberga, es ierakstīšu šo labojumu visās savās vārdnīcās. Nu, Jurij Pavlovič, pie darba! Uz priekšu ar vienu simtdaļu ātruma!

Zemūdene lēnām slīdēja četrdesmit metru dziļumā, tuvodamās ledus dienvidu sienai.