Divu okeānu noslēpums

Vecākais leitnants, pirms atbildēja Skvorešņam, do­mīgi parotaļājās ar dakšiņu, nošķindinādams uz šķīvja kaujas marša takti, tad sacīja:

—   Kapteinim to paziņot var, biedri Skvorešņa, bet šaubos, vai vispār kas iznāks no Marata priekšlikuma.

To viņš pateica tik pārliecināti, ka visi uzreiz apklusa.

Marats nobāla, it kā paredzēdams savas idejas bojā eju.

—   Kapec jus ta domājāt, biedri vecakais leitnant? — viņš jautāja.

—   Man šķiet, Marat, ka jūs neesat ņēmis vērā pašu galveno. Galvenais nav vis tas, kā un ar ko uzspridzināt, bet kā, ar ko un, pats galvenais, cik ilgā laikā var novākt saspridzināto ledu. Astoņdesmit tūkstoši kubikmetru! Ar rokām, vai, jūs to iznesīsiet? Ar nestuvēm? Vispār, pro­tams, var ari ar rokām iznest, bet kad mēs šo darbu pa­beigsim? — Un, valdot vispārējam klusumam, lēni pie­bilda: — Pabeigsim droši vien tad, kad būs gluži vienal­ga — mēnesi agrāk vai mēnesi vēlāk.

Marats sēdēja ar nokārtu galvu; beidzot sadūšojies viņš klusu izteica savas pēdējās cerības:

—   Var ierīkot transportieri…

—   Bet dzinēji?

—   Glisera motori.

Vecākais leitnants paraustīja plecus:

—    Tas viss, Marat, diemžēl, tikai vispārējas frāzes. Jūs operējat ar nenoteiktiem lielumiem. Nav taču zināms, kāds būs transportiera darba ražīgums, un glisera motoru jauda ir samērā maza. Protams, jūsu ideja jāpārbauda līdz galam, ar zīmuli rokā. Lai gan jau tagad paredzu, ka rezultāts būs negativs, tomēr ienāciet pie manis šodien, kad būsiet brīvs, — kopā apsvērsim.

—   Jā-ā, — visiem klusējot, skumji nodūca Skvorešņa. Kamēr prātojām ar tevi, Maratiņ, tikām līksmojām, bet, kad apsvērām, tad raudajām. Tomēr, — viņš nobeidza, pieceldamies no galda, — tu, puis, nebēdājies. Laid vaļā mašīnu savā pauri ar desmit desmitdaļu ātrumu… Ne­iznāks viens plāns, otrs izdosies labāk . .. Sitā, draudziņ!

Visi klusu izklīda, apmainīdamies īsām, nenozīmīgām frāzēm. Pēc tam augu dienu uz kuģa valdīja klusums. Tie, kas nebija aizņemti sardzē, sēdēja kajitēs, iegrimuši drūmās domās; sarkanajā stūrītī divi pāri spēlēja šachu, taču žāvas bojāja spēli un spēlētāju garastāvokli. Sardzē pie apklusušām mašīnām un aparatiem cilvēki sēdēja vai slaistījās dīkā skumju un nemiera grauzti; daži sirdīgi spodrināja mašīnas, ieeļļoja un regulēja tās.

Samērā labi jutās vienīgi elektriķu grupa. Viņi rosījās ap ārpusē izliktajām zemūdenes trosbaterijām, izvilka un nostiprināja uz ledus uztvērējus, uzraudzīja kontroles un mērinstrumentus, sagatavoja akumulatoru baterijas elek­triskās enerģijas uzņemšanai. Visi viņus apskauda, bet daži, kas nebija aizņemti sardzē, centās kā nekā iesaistī­ties viņu darbā, izdarīja sīkus pakalpojumus, nenonieci­

nāja nekādus uzdevumus — lai tikai varētu uzkavēties šai rosīgajā, darbīgajā atmosfērā.

Apskaust varēja arī Gorelovu un viņa palīgus Romeiko un Kozirevu. Ierīkojuši zemūdenes pakaļgalā nelielu plat­formu, viņi attīrīja daudzās dīzes no uzdegumiem, kā arī dūņām, kas ar ūdeni bija iekļuvušas caurulēs un sadedzi­nāšanas kamerās un nogulušās tur blīvā slānī. Dlzu tī­rīšana vēl nebija galā, kad Gorelovs aizsūtīja Romeiko un Kozirevu uz zemūdenes gāzes vadu kameru iztīrīt cauru­les, pa kurām gāzes no baloniem plūda uz dīzēm. Palicis viens, Gorelovs izvilka no darbarīku maisa elektrisko svārpstu un sāka kaut ko urbt lielās centrālās dīzes sa­dedzināšanas kamerā. Tā bija pati lielākā dīze; tās at­veres ārējās aploces diametrs sasniedza pusmetru, bet iz­eja no sadedzināšanas kameras atverē — ap piecpadsmit centimetru. Tā kā dīze bija pagatavota no ārkārtīgi cieta metala, darbs ritēja gausi un smagi, kas acīm redzot Go­relovu ārkārtīgi saniknoja. Starp citu, elektriskos svārp­stus viņš laida darbā tikai tad, kad kuģa pakaļgala tu­vumā neviena neredzēja. Tiklīdz zemūdens krēslā parādī­jās cilvēka stāvs skafandrā, Gorelovs aši izvilka no dīzes instrumentu un ķērās pie pirmītējās tīrīšanas, lai pēc tam, apskatījies apkārt, atkal laistu darbā svārpstu. Beidzot, acīm redzot apmierināts, Gorelovs noglabāja elektrisko svārpstu maisā, izņēma no maisa kaut ko nelielu un smagu un iebāza tpa šauro atveres caurumu lodveidī­gajā sadedzināšanas kamerā. Iebāzis roku līdz plecam ka­merā un krietni paknibinājies gar uzgriežņiem un bultām, viņš atviegloti nopūtās, novāca platformu, uzmeta plecos maisu ar darbarīkiem un atgriezās zemūdenē.

Tieši šajā laikā, jau pievakarē, Marats iznāca no ve­cākā leitnanta kajites, un visiem kļuva zināms, ka pēc pre- ciza aprēķina viņa projekta realizēšanai vajadzētu ne ma­zāk kā divus mēnešus. Garastāvoklis visās kuģa telpās sašļuka aizvien vairāk. Kapteinis, kas šajās dienās gan­drīz neatstāja savu kajiti, izsauca pie sevis komisāru Sjominu. Viņi ilgi sarunājās, un Sjomins iznāca no kap- v teiņa kajites ar apņēmīgu un noraizējušos izskatu. Pēc dažām minūtēm pie komisārā notika īsa apspriede ar prof- orgu Orechovu un kultorgu jaunāko akustiķi Pticinu. Pēc stundas, piedaloties šiem pašiem cilvēkiem, notika