— Nē, kādēļ? — Cojs paraustīja plecus. — Tā tev var noderēt, bet raksti tikai to, kas tavu dienasgrāmatu nepadara bīstamu un kaitīgu mūsu valstij. Starp citu, kapteinis pārlūkos un izsvītros to, kas neder … Bet, piemēram, tādas lietas, — Cojs pasmaidīja, — kā mūsu piedzīvojumi jūras dibenā, vai, teiksim, tavas nesaskaņas ar Gorelovu kastītes dēļ, raksti, cik patīk… Pie reizes, — viņš smaidīdams turpināja, — kāda šī kastīte izskatījās?
— Kastīte? — Pavļiks pārvaicāja, kā pamozdamies no domām. — Kāda? .. . Nu, zini, līdzīga kubikam ar apmēram desmit centimetru garām šķautnēm, ļoti smaga . . . Es ar pūlēm noturēju to rokā.
— Kāpēc gan tā tik smaga?
Pavļiks brīnīdamies pavērās Cojā.
— Nezinu . . . Fjodors Michailovičs sacīja, ka parasti šai kastītē glabājoties viņa rakstāmmašīnas rezerves daļas… — Pavļiks uz mirkli iegrima domās. — Starp citu, kad es to turēju rokās, tajā bija kaut kādi ekskursijas piederumi. Tā man paskaidroja Fjodors Michailovičs.
Dīvains nemiers aizvien skaidrāk atspoguļojās Pavļika sejā.
— Kādi gan bioloģiskajām ekskursijām vajadzīgi piederumi tur varēja būt? — joprojām iztaujāja Cojs. — Arī tu piedalies tādās ekskursijās un zini, ko mēs parasti ņemam līdzi. Es, piemēram, nesaprotu, par kādiem piederumiem Fjodors Michailovičs tev stāstījis… Nu, ko mes šādās reizēs ņemam līdzi? Atsperu dukuru — tas ir liels, to nevar noslēpt un nav ari jāslēpj, tam allaž jābūt pie rokas. Nazi, kaltu, pincetes… Nu, ko vēl? Aizspiedņus, skalpeli? Sīs lietas vajadzīgas tikai man vai Arsenam Davidovičam … Kas gan vēl varēja būt noslēpts šajā kastītē?
Pavļika nemiers jau sāka pāriet acīm redzamā uztraukumā.
— Es nezinu, Coj, — viņš, acis nolaidis, murmināja. — Arī es nesaprotu … Man … tā man sacīja Fjodors Michailovičs.
— Fjodors Michailovičs? — lēni atkārtoja Cojs. — Tā- ā … Kāpēc tad viņš pēkšņi uz tevi tik stipri noskaitās? Šķiet, līdz šim viņš pret tevi izturējās labi. Jūs pat bijāt draugi. Vai ne?
— Jā! — Pavļiks mazliet sarosījās. — Viņš mani iepazīstināja ar mašīnām, bieži ar mani jokojās. Tikai vienu reizi pirms šī gadījuma viņš, likās, pamatīgi sadusmojās uz mani Taču tas bija tikai pārpratums. Un tas bija tik sen, vēl Sargasu jūrā …
— Sadusmojās?! — Cojs izsaucās. — Kāpēc?
— Nu, es taču tev, Coj, sacīju, ka tas bija pārpratums. Viņš kļūdījās.
— Labi, labi, pieņemsim, ka kļūdījās, — tikko valdīdams uztraukumu, nepacietīgi viņu pārtrauca Cojs, — bet kas tas bija par pārpratumu. Par ko bija runa? Kas toreiz jūsu starpā notika? Runā taču! Runā!
— Nu, es nezinu, Coj… — šās straujo, satraukto jautājumu straumes samulsināts, atbildēja Pavļiks. — Es nesaprotu, kāpēc tu tā uztraucies? Es atradu pie viņa kajites durvīm kādu aprakstītu papīra gabaliņu. Ieskatījos, lai izlasītu, kas tur uzrakstīts, bet viņš pienāca, atņēma papīriņu un tik ļauni pavērās manī, ka es pat nobijos .. .
— Nu! Nu! Bet kas bija rakstīts zīmītē?
— Neatceros, Coj … Kaut kādi atsevišķi vārdi. . . Tas taču bija tikai noplēsts papīra gabaliņš.
— Bet tomēr, — Cojs uzstāja, — kaut vai atsevišķi vārdi. Pamēģini atcerēties… nu, lūdzu, pacenties!
Pavļiks izskatījās gluži nomocījies. Bija redzams, ka viņš no visa spēka sasprindzina savu atmiņu.
— Tur bija … — lēnām, ar pūlēm atcerējās Pavļiks. — Tur bija kaut kādi grādi. . . platumi un garumi … Un vēl … Kā to sauc? … Tas ir tāds vārds … — Pavļiks paberzēja pieri, uz mirkli pievēra acis. — Sākās ar «T» . .. jeb nē, ar «K», tāds grūts vārds … Vēlāk man to izskaidroja Fjodors Michailovičs. Pēc tam mēs ar viņu salīgām mieru — izrādījās, ka tas nemaz nav bijis viņa papīriņš. Viņš atvainojās un aizveda mani parādīt mašīnas, iepazīstināja ar tām, un tad es viņam pajautāju, ko šis vārds nozīmē…
— Nu labi. Ko tad viņš tev paskaidroja?
— Ahā, atcerējos! — Pavļiks priecīgi iesaucās. — Tie ir tādi skaitļi … tādi skaitļi.. . kad nosaka kāda punkta stāvokli ģeogrāfijā vai kuģniecībā …
— Koordinātes? — uz krēsla gandrīz vai palēkdamies, iekliedzās Cojs. — Koordinātes?!
— Jā, jā! Koordinātes! — Un tūdaļ, it kā šis vārds pēkšņi būtu atvēris viņa atmiņas noslēgtās slūžas, Pavļiks strauji turpināja. — Un vēl tur bija uzrakstīts: divdesmit sestajā maijā, pulksten astoņpadsmitos, tad Sargasu jūra un vēl, liekas, kaut kas par hidroplānu … Nu … Un vairāk, šķiet, nekas.
Cojs sēdēja nekustīgi, vērdamies vienā punktā. Viņa lūpas bija pelēkas. Vaigu kauli kļuvuši dīvaini asi un izspiedušies vēl vairāk, nekā parasts. Nobijies Pav|iks raudzījās savā draugā. Nekad viņš nebija redzējis Cojam tādu seju un tagad klusēja, nezinādams, ko sacīt.
— Un vairāk nekas, — it kā sevī nomurmināja Cojs, tik tikko kustinādams lūpas. — Vairāk nekas … Jā, divdesmit sestais maijs …
— Es labi atceros šo datumu, Coj, — klusi sacīja Pavļiks, lai kaut sarunājoties atrautu savu draugu no smagajām domām. — Tā ir mana tēva dzimšanas diena. Un tieši šajā dienā es ar bruņurupuci iepinos ūdensaugos. Tad nāca spāņu karavela, astoņkājis un kašalots …
Kad Pavļiks apklusa, Cojs pavērsa pret viņu savu pārakmeņoto seju.