Divu okeānu noslēpums

«Bet kas tā par rakstāmmašīnas kastīti, ko nēsā sev līdzi dziļūdeņu ekskursijās? Kādam nolūkam tā vaja­dzīga? Un tā taču neizturētu briesmīgo ūdens spie­dienu … Tomēr izturēja … Tātad tā nav vienkārša kas­tīte rezerves daļām . .. Bet varbūt patiesi tā bija saspiesta plakana? Pavļiks par to neko neteica. Jāpajautā viņam. Tas ir ļoti ļoti svarīgi…»

Kāpēc tas bija svarīgi, uz to Cojs nebūtu varējis at­bildēt pat pats sev.

Pavļiku viņš atrada Pļetņeva kajitē. Zēns sēdēja pie neliela galdiņa un kaut ko rakstīja biezā burtnīcā. Ierau­dzījis Coju, viņš apjuka un aizvēra burtnīcu.

—   Sveiks, Pavļik! Ar ko tu nodarbojies? — nezinā­dams, kā uzsākt sarunu, jautāja Cojs.

Pavļiks mulsi sarosījās uz krēsla.

—   Tāpat vien, šo to pierakstu .. . Vai tu pie Viktora Abramoviča, Coj! Viņš ir sardzē.

—   Sardzē? … Hm . .. Tā, tā … — Cojs apsēdās pie galda uz krēsla. — Bet man no šā trokšņa sākusi sā­pēt galva. Nevaru strādāt… Tā nu klejoju pa zemūdeni, nositu laiku .. . Bet ko tu raksti? Dienasgrāmatu, vai? To tu esi labi izdomājis, ļoti labi! Un savas nepatikšanas arī ieraksti? — Cojs labsirdīgi pasmīnēja. — Arī par Fjodora Michailoviča kastīti?

Pavļiks apjuka aizvien vairāk un pietvīka.

—  Jā, — viņš tikko dzirdami izdvesa. — Ļoti daudz interesanta … Lai neaizmirstos. Lasīšu priekšā biedriem, kad atgriezīšos mājās un iestāšos skolā. Tikai tu, Coj, lū­dzams, nevienam par to nesaki.

—   Nu kāpēc veltīgi pļāpāt! Bet vai kapteinis zina, ka tu raksti dienasgrāmatu?

—   Kapteinis?! — Pavļiks izbrīnījies pavērās Coja. — Kādēļ? Es pat Viktoram Abramovičam to nesaku. Es allaž rakstu, kad viņš ir sardzē. Tu pirmais to uzzini. Un tu man apsolīji … un tu man apsolīji nevienam nesa­cīt… Vai ne? Tu nevienam neko neteiksi?

—   Es jau nu neteikšu, vari būt pārliecināts. Bet kap­teinim tev pašam jāpastāsta. Un pirms zemūdenes iera­šanās Vladivostokā tev viņam jāparāda sava dienasgra- mata. Vai tu šo noteikumu nezini? Tas ir obligāts visiem šā brauciena dalībniekiem.

—   Vai tiešām? — apjucis iejautājās Pavļiks. — Bet es nezināju … Kādēļ tad kapteinim tas vajadzīgs?

—   Nu, kā tu nesaproti, Pavļik! Mūsu zemūdenē ir daudz noslēpumu: gan tās uzbūve, gan bruņojums. Iedo­mājies, ka tu kādu no šiem noslēpumiem sīki apraksti savā dienasgrāmatā. Tu savu burtnīcu vari nozaudēt vai arī to tev nozog, un kaut kādā ceļā tā nokļūst ienaid­nieka rokās … Tu taču zini, ka ienaidnieks vienmēr un visur mums seko, visam, kas notiek mūsu zemē: mūsu bruņotajiem spēkiem, mūsu armijai un flotei, rūpnīcām un fabrikām, kas izgatavo ieročus un kara materialus. Kapitalisti un fašisti vienmēr sapņo, kā uzbrukt mūsu valstij, iznīcināt mūsu aizstāvjus — armiju, floti, atņemt mūsu zemi, fabrikas un rūpnīcas, uzsēdināt mums uz kakla kapitālistus un muižniekus, lai visa padomju tauta strādātu viņiem, lai mūsu brīnišķajā zemē atkal atgriez­tos nabadzība, bezdarbs, bads, aukstums, pazemojumi, verdzība … To nekad nedrīkst aizmirst, Pavļik. Vienmēr jāatceras, ka mūs ielenc ienaidnieki.

Pavļiks nekad nebija redzējis savu draugu tik saviļ­ņotu. Cojs ātriem soļiem staigāja pa šauro kajiti, uz­traukti žestikulēdams. Viņa acis liesmoja, vienmēr gludi sasukātie mati bija izspūruši. Pavļiks sēdēja klusu, uz­manīgi klausīdamies.

—   šie ienaidnieki, — Cojs turpināja, — iesūta spie­gus izlūkot mūsu bruņošanās noslēpumus. Viņi meklē un uzpērk dažādus neliešus un nodevējus, lai izdevīgā gadījumā, sevišķi kara laikā, tie uzspridzinātu mūsu rūp­nīcas un fabrikas, tiltus un elektriskās stacijas, izpostītu dzelzceļus, izzagtu mūsu aizsardzības plānus, mūsu cie­tokšņu plānus, vislabāko lidmašīnu, lielgabalu, bruņu­kuģu, zemūdeņu schemas.

—   Es neko par «Pionieri» nerakstīšu, Cojl — no krēsla pielrūkdamies, iesaucās Pavļiks. — Neko! Neko! Dodu tev goda vārdu! Un pats parādīšu savu burtnīcu kapteinim. Lai izlasa.

—  Jābūt ļoti uzmanīgam, Pavļik, — Cojs sacīja, no­guris atlaizdamies krēslā. — Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek ap­kārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu — teiksim, fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas . .. pie­ņemsim, no mūsu zemūdenes, — esi uzmanīgs, Pavļik! Liec to vērā! Nemanot, uzmanīgi novēro! Ja nesaproti pats, aprunājies ar kādu no pieaugušajiem, ar uzticamu, pieredzējušu cilvēku. Ja jau kas acīm redzot nelādzīgs, varbūt pat bīstams, ej tūlīt pie priekšnieka un pastāsti . ..

Cojs apklusa. Ari Pavļiks brītiņu klusēja, tad klusu un nedroši sacīja:

—  Coj, varbūt še zemūdenē … dienasgrāmatu labāk nemaz nerakstīt? …