Divu okeānu noslēpums

—   Pilnīgi pareizi, Sidler! Bez elektriskās enerģijas mēs nekādi nevaram iztikt. Vajadzēs uzlādēt akumulato­rus. Nupat es dabūju pavēli ķerties pie šī darba. Vēl tikai paēdīšu brokastis, ja atļausi, Jāris stundas nosnaudīšos un pie darba.

Sidlers neizpratnē lūkojās Maratā un smīnošajā Mat- vejevā.

—   Tu smejies, Marat?

—   Runāju pilnīgi nopietni.

—   Bet kā tad tā? Kur tad tu nolaidīsi trosbateriju?

—   Nevis nolaidīšu, bet pacelšu. No katra trosbateriju pāra viens pāris paliks siltajā ūdenī, bet otru izvilksim uz ledus. Saproti, taču, ērms tāds: laukā ir trīsdesmit piecu grādu sals, bet ūdens temperatūra lāsmenī apmēram trīs grādi virs nulles. Kur vēl tu atradīsi mūsu termoele- mentu trosbaterijām tik lielu temperatūras starpību, gan­drīz trīsdesmit astoņus grādus? Mēs taču šeit uzpildīsim mūsu akumulatorus pat ātrāk nekā tropos!

Un, neļaudams aiz brīnumiem un prieka apstulbuša­jam Sidleram atjēgties, Marats skriešus aizlaidās uz ēdamzāli.

—   Ū, kā kalns no pleciem novēlās, — ar pūlēm atgūdamies, novilka Sidlers. — Nu tagad, ja būs elektriskā enerģija, mūsu stāvoklis vairs nav nemaz tik bezcerīgs! Var cīnīties!

—   Tur jau ir tas āķis, Sidler, — domīgi sacīja Mat­vejevs, — kā no šejienes izrauties? Dienas skrien, bet Vladivostoka vēl tālu.

Otrajā maiņā ēdamzālē brokastoja lielākā daļa no zemūdenes komandas — kādi septiņpadsmit cilvēki. To­mēr ēdnīcā nejuta parasto rosību. Ēda izklaidīgi, runāja maz, klusās balsīs. Pat pļāpīgais un dedzīgais Marats, kā parasts sēžot pie viena galdiņa ar Skvorešņu un Pavļiku, klusēdams steidzīgi notiesāja ēdienu, un viņu šoreiz ne­traucēja ne Pavļika jautājumi, ne Skvorešņas labsirdīgās zobgalības. Tikai pašās brokastu beigās Skvorešņa viņam sevi atgādināja.

—  Areče, Marat, — viņš noducināja, ar zalveti rūpīgi noslaucīdams ūsas, — tas tev nav nekāds ūdensaugu dambis. Labāk palauzījis galvu, kā izkulties no šīs van­nas. Tas laikam ir maķenīt grūtāks un praktiskāks uz­devums.

—   Izkulsimies, — ar pilnu muti nomurdēja Marats, nepaceldams acis no šķīvja. Viņš stūrgalvīgi māja ar galvu.

—  «Izkulsimies?» — saīdzis atkārtoja Skvorešņa. — Pats zinu, ka izkulsimies. Bet kad un kā? Uz citu prā­tiem ceri? Uz priekšniecību? Ek jūs! Gaisa piļu cēlāji! . . .

—   Un tu, Andrej Vasiļjevič, gribēji, lai piecās minū­tēs tev visu iebāž gatavu mutē? — Marats atcirta. — Jā­apdomā, tas nav vis tik viegli kā klintis gāzt, — viņš negaidot iesmējās, — un vēl ar Pavļika palīdzību! Kājas kā elektriskie celtņi, tik vien tās mākslas — triec ar tām!

—   Kājas bez galvas nestrādā, Marat Moisejevič! — labpatikā pavīpsnāja Skvorešņa. — Tu tikai neizvairies. Plāj vaļā, ko esi izdomājis. Kolektiva palīdzība nav slikta lieta. Ja ideja ir ko vērta, un sevišķi tādā brīdī. . .

—   Nu. lai iet, — labprāt piekrita Marats: patiesībā viņam pašam gribējās ar kādu aprunāties par savām ide­jām. — Lai iet, būsi līdzautors! Ko tu teiktu, ja es iero­sinātu uzspridzināt ledus sienu, kas šķir mūs no atklātas jūras? Ko?

—   Uzspridzināt ledus sienu? — Skvorešņa pārsteigts atkārtoja. — Sešdesmit metru augstu un septiņdesmit se­šus metrus biezu? Tam taču nepietiks visu mūsu terenita krājumi^

Skvorešņas varenais bass piepildīja ēdamzāli, pievērs­dams viņu galdiņam visu klātesošo uzmanību.

—   Nu, liekas, Marats beidzot savā elementā, — smai­dīdams ieteicās zoologs.

—   Jā, apstākļi viņam ļoti labvēlīgi, — piekrita ve­cākais leitnants.

—   Bet ideja patiesi nav slikta, — pie blakus galdiņa atsaucās Gorelovs. — Kas liekas grūts parastos apstāk­ļos, tas paveicams neparastos apstākļos. Vai tā nav?

—    Tā jau nu ir, — šaubīdamies sacīj» vecākais leit­nants, — bet jūs taču dzirdējāt, ko nodārdināja Skvo­rešņa? Tādam vecam, cietam ledus blāķim nepietiks spri­dzināmo vielu.

—   Atvainojos, biedri vecākais leitnant, — otrā ēdam­zāles galā atskanēja Marata balss. — Ja terenita nepie­tiks, mums palīdzēs Fjodors Michailovičs.

—   Es?! — atskanot izbrīna pilniem izsaucieniem, ne­izpratnē jautāja Gorelovs un noplātīja rokas. — Bet ar ko tad es Varu aizstāt terenitu?

—   Sprāgstošā gāze, Fjodor Michailovič! — iesaucās Marats. — Tā pati sprāgstošā gāze, kas eksplodē jūsu dizēs. Tās, es ceru, jums pietiks?

—   Ak tu velna pulveris! — sajūsmā iedārdējās Skvo­rešņa. — Saki viens cilvēks! Ideja izrādās diezgan prak­tiska! Ko? Kā jūs domājat, biedri vecākais leitnant? Vai neziņot kapteinim?

Ēdamzālē iestājās neparasta rosība. Pie visiem galdi­ņiem reizē sākās sarunas, visi skaļi apsprieda Marata priekšlikumu, iedegās strīdi. Vairakuins šo priekšlikumu dedzīgi aizstāvēja, nedaudzi skeptiķi šaubīdamies kratīja galvas, aizrādot, ka būšot jāsaspridzina ap astoņdesmit tūkstošiem kubikmetru ledus. Ar zīmuli rokā viņi jau bija paguvuši to izrēķināt. Marata piekritēji, sevišķi Šelavins, atgādināja, ka jau sen Ziemeļu jūras ceļā, kad polarkuģi tikuši iespiesti ledos, plaši un sekmīgi pielietots amonals. Skeptiķi iebilda: salauzt pat desmit metru biezu ledu, lai rastos brīvs ūdens, ir pavisam kas cits, nekā pacelt gaisā desmitiem tūkstošu kubikmetru ledus.