Divu okeānu noslēpums

paplašināta visu pulciņu vadītāju apspriede. Vēl pēc stun­das sarkanajā stūrītī parādījās milzīgs, krāsains, Sidlera uzrakstīts sludinājums, kas vēstīja, ka «sakarā ar zemūde­nes «Pionieris» pagaidu uzturēšanos slēgtajā antarktis- kajā ostā «Aisbergs» tuvākajās dienās pēc paplašinātas programas notiks pulciņu nodarbības un dažādi sarīko­jumi — vakari, koncerti u. tml.». Turklāt izsludināts plašs «ideju konkurss» par tematu: «Kā padarīt slēgto ostu «Aisbergs» par atklātu kaut tikai uz desmit minūtēm?»

Vispraktiskākā un visātrāk realizējamā priekšlikuma autoram paredzēta prēmija — labs chronometrs ar repeti- ciju. Konkursa žūrija — vecākais leitnants Bogrovs, gal­venais elektriķis Korņejevs un okeanografijas profesors Šelavins.. Projektu iesniegšanas pēdējais termiņš — šā gada divdesmitais jūlijs.

Ap iespaidīgo afišu ātri sapulcējās pulciņš lasītāju. Atskanēja jautri joki, skaļi, sirsnīgi smiekli.

—   Marat! Marat! — pēkšņi iesaucās mechaniķa pa­līgs Kozirevs, ieraudzījis atvērtajās durvīs Maratu, kas tieši šobrīd parādījās mašīnnodaļas lūkā. — Marat! Nāc ātrāk šurp! Tev še piešķirta prēmija!

—   Kāda prēmija? — no gaiteņa atskanēja Marata iz­brīna pilnā balss. — Par ko? Ko tu tur mels?

—   Nudien, nudien, Marat! — smiedamies uztvēra Matvejevs. — īsts chronometrs ar repeticiju. Re, kur lai­mes bērns!

—   Ko tur runāt, cilvēkam laimējas… — kāds pie­bilda.

—   Lūk, skaties … Tas attiecas tieši uz tevi! — atska­not skaļiem smiekliem un jautriem izsaucieniem, Kozirevs vilka Maratu aiz rokas caur pūli, kas pašķīrās viņu priekšā.

Marats ātri izlasīja sludinājumu par konkursu, mirkli nekustīgi pastāvēja afišas priekšā, tad klusēdams, ar iro­nisku smīnu pavērsās pret jautro biedru pulciņu.

—   Ar jūsu atļauju, dārgie biedri, — viņš sacīja, — es izaicinājumu pieņemu. — Smaids no viņa lūpām nozuda. Mazliet paaugstinājis balsi, vērsdamies pie visiem, viņš turpināja: — Apsolu divu dienu laikā iesniegt konkursa žūrijai jaunu, praktiskāku projektu par dienvidpolarās ostas «Aisbergs» pārvēršanu atklātā ostā …

—   Urā, Marat! — iesaucās Kozirevs. — Uzurājiet viņu, puiši, par drošsirdību!

—   Rimsties, Kozirev, — Matvejevs viņu pārtrauca.

—  Ļauj, lai Marats beidz.

—   Es šo saistību uzņemos, — Marats turpināja, — to­mēr tikai ar vienu noteikumu .. .

—   Ahā! Noteikums? — atkal nenoturējās Kozirevs.

—  Jautājums kļūst interesants, sevišķi, ja šis noteikums nav izpildāms.

—   Kāpēc nav izpildāms? Noteikums pilnīgi izpildāms. Es prasu, lai sociālistiskās sacensības kārtībā tādu pašu saistību uzņemtos … pats Kozirevs!

—   Pareizi! Pareizi! — atskanēja no visām pusēm.

—   Tu esi jucis, Marat! — Kozirevs samulsa. — Kā lai es ar tevi sacenšos, blēdis tāds!

—   Mīlīt, lūdzams, netēlo nevarīgo! Iedomājies vien, kāds varizejs! Tu taču ieteici un izgatavoji ierīci gāzes cauruļu automatiskai tīrīšanai? Un arī prēmiju par to dabūja neviens cits kā tieši tu! Un vai tagad mūsu komi­sijā neizskata vēl divus tavus racionalizacijas priekšliku­mus? Ko tu uz to atbildēsi?

—   Dod ātrāk savu piekrišanu, ērms tāds, — iejaucās solidais Krutickis. — Būs jautrāk lauzīt galvu, sacenšo ties ar citiem.

—   Maratam taisnība! — iesaucās Pticins. Viņa garā, šaurā seja ar smailo degunu pēkšņi pietvīka. — Ja Ko­zirevs atsakās, uzaicinājumu pieņemu es!

—    Bet kas tev liedz pievienoties mums kā treša­jam? — jautri atsaucās Marats.

—   Kāpēc tu klusē, Kozirev? — kāds nepacietīgi ievai­cājās.

Kozirevs stāvēja klusēdams, šaubās noliecis rudmataino galvu.

—    Nu, ko tur teikt? — viņš noņurdēja. — Tīrā pro­vokācijā! Tomēr neslēpšu, šo to esmu sadomājis. Pats vēl nezinu, vai kas iznāks … Bet te uzreiz — še tev, stājies visu priekšā . .. Bail . .. Vai tiešām nesaprotat, velna bērni? — viņš negaidot atcirta un tikpat negaidot pamāja ar roku. — Lai iet! Uzaicinājumu pieņemu! Tagad, Ma- ratiņ, turies! — viņš tam padraudēja. Tas tev nebūs vis šāds tāds ūdensaugu dambis …

—   Bravo, Kozirev!… Serjoža, nebaidies!… Neap­kauno rudmatīšus! — no visām pusēm atskanēja saucieni.

Marats pastiepa Kozirevam savu mazo, kalsno roku, kas tūdaļ nozuda «pretinieka» platajā, karstajā plaukstā. Neatlaizdams Marata roku, Kozirevs pagriezās pret Pticinu:

—  Arī es uzstādu noteikumu! No savas puses izsaucu šo putnu  .. . Lai nelien ellē pāvestam pa priekšu… Ci­tēju Skvorešņu precizā tulkojumā.

* *

*

Ko darīt? Kā atbrīvot zemūdeni no milzīgā aisberga, kur tā tik nelaimīgi bija iesprūdusi? Kā izkļūt no apkau­nojošā, beztermiņa gūsta šajā ledus silē?

Tieši tagad kapteinis jo dziļi izjuta milzīgo atbildību, kāda gūlās uz viņu, atbildību valsts priekšā, atbildību par viņam uzticēto divdesmit septiņu cilvēku — viņa Dzimtenes brašo dēlu dzīvībām, atbildību par lielisko kuģi, ģeniālu zinātnisko un technisko ideju materialo iemiesojumu, kas tik tālu aizsteidzies priekšā savam gad­simtenim!

Nesakarīgas domas, bezcerīgi, fantastiski, dažkārt pat vienkārši aplami plāni radās viņa galvā, bet tūdaļ tika atmesti.

Tālruņa zvans sauca pie aparata.

—   Klausos! Biedrs Skvorešņa?