Divu okeānu noslēpums

—   Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Kārtējā lāsmeņa apskatē mēs ar biedru Selavinu atzīmējām ūdens līmeņa celšanos par trīsarpus centimetriem, salīdzinot ar vakarrīta līmeni. Pār lāsmeni klājas bieza migla.

Kapteinis pēkšņi sarosījās.

—   Miglas parādīšanās ir saprotama, — viņš žigli atbildēja, — aukstumā strauji izgaro siltais ūdens. Bet» ūdens līmeņa celšanās? Kā šo parādību izskaidro Ivans Stepanovičs?

—  Viņš domā, ka laikam pastiprināti kūstot ledus sienas zemūdens daļa, saskaroties ar lāsmeņa ūdens siltajiem virsējiem slāņiem. Ūdens temperatūra šajos slāņos pašlaik ap pieci grādi virs nulles. Bet apakšā pie sienām un dibenā ledus pieaug.

—  Ak, jā! Nu, protams, protams… — Kapteinis sa­stinga pie aparata. Pa pusei nolaistie plaksti pacēlās, un acis, lielas, zilas, mirdzošas, nekustīgi vērās telpā. Gan­drīz neapzinīgi, aizmirsis Skvorešņu, kapteinis monotoni atkārtoja: — Jā … Protams . . . protams . .. ledus kūst. . . silts ūdens … tā … tā .. . — Viņa sejā iesitās sārtums. — Viss kārtībā, biedri Skvorešņa! Viss kārtībā … Vai vairāk nekas nebija sakāms?

—   Nekas, biedri komandier!

Nepacietīgas rokas izslēgtais aparats gandrīz nolidoja no galda. Kapteinis pietrūkās kājās un sāka uztraukumā staigāt pa kajiti. Lūk, beidzot jautājums atrisināts! īsti, reāli. Kā viņam tas uzreiz nebija iešāvies prātā? Lielga­bals un kvēle! Lielgabals un kvēle! … Urā! Izeja atrasta! Pēc dažām dienām zemūdene būs brīvībā! Urā!

Gribējās kā puišelim dancot, kliegt visai pasaulei par uzvaru. Bet tad it kā ar vienu neredzamas sviras kustību kapteinis priecīgo satraukumu piepeši apslāpēja.

Mierīgiem, vienmērīgiem sojiem, nez kādēļ aizpogājis visas formas svārku pogas, viņš piegāja pie rakstām­galda, apsēdās, paņēma zīmuli un sāka rēķināt.

III n o d a ļ a lielgabals un kvēle

— … Un tā, biedri, spriežot pēc aprēķiniem, kurus nupat jums izklāstīju, var izdarīt šādus secinājumus: ul­traskaņas lielgabals un līdz divtūkstoš grādiem nokaitēts zemūdenes korpuss, vienlaicīgi darbojoties, var izveidot ledus sienā tuneli diametrā, ne mazāku kā desmit un pus­metra. Turklāt ultraskaņas lielgabals sairdina ledu un pārvērš to bezveidīgā masā, kas viegli padodas siltuma iedarbībai. Bet zemūdenes nokaitētais korpuss, kas ar savu priekšdaļu zem dīzu spiediena uzguļas šai masai, pārvērš šo ledus biezputru ūdenī un attīra sev ceļu tālāk, izveidojot tuneli. Zemūdenei šādā ledus masā jāvirzās uz priekšu vismaz par trim metriem stundā. Dīzu un liel­gabala nepārtrauktas darbības rezultātā pēc divdesmit piecām, maksimums trīsdesmit stundām «Pionierim» jā­iziet brīvā ūdenī zem ledus lauka, kas klāj mūsu aisberga apkārtni. Lūk, kāds ir šis rūpīgi izstrādātais un teoretiski pārbaudītais zemūdenes atbrīvošanas plāns. Ja kādam no klātesošajiem ir jautājumi vai iebildumi, lūdzu izteikties.

Kapteinis atlaidās krēslā. Viņa sejā atspoguļojās ār­kārtīgs nogurums, bet no bezmiega nakts sasarkušās acis bija priecīgas pārliecības pilnas.

Neviens cilvēks no zemūdenes komandējošā sastāva, ko kapteinis bija sasaucis uz apspriedi, lai apsvērtu viņa projektu, nepakustējās, neizdvesa nevienas skaņas.

Kajitē iestājās ilgstošs klusums.

Beidzot zoologs, kas sēdēja kaktā, nopūtās, it kā no miega pamodies, pavērās apkārt un jūsmīgi sacīja:

—   Plāns ir ģeniāls! Ģeniāls tāpēc, ka tas ir skaidrs un vienkāršs pat man — nespeciālistam! . . .

—   Nekā labāka izdomāt nevar, — zoologa domas at­balstīja galvenais akustiķis Cižovs. Viņa apaļā, sārtā seja laistījās; viņš brīžiem pastūma brilles uz pieres, brižiem nogrūda tās uz strupā, uzrautā deguna gala. — Aprēķini par lielgabalu izdarīti pavisam pareizi. Tas pilnīgi at­taisno Nikolaja Borisoviča ceribas. Kas attiecas uz mani, tad es šo plānu visnotaļ atbalstu.

—   Te vispār nav ko apspriest! — izsaucās galvenais elektriķis Korņejevs. — Pilnīgi taisnība ir profesoram: plāns ir tik vienkāršs un skaidrs, ka es neuzskatu par va­jadzīgu pārskatīt un pārbaudīt aprēķinus pat tur, kur tiek skarta mana nozare. Tas ir visparastākais zemūdenes ter­misko mechanismu un aparatu darbs. Vajadzēja tikai iedo­māties tos izlietot šajos neparedzētajos apstākļos . . .

—   Arī dīzu darbā te nav neka neparasta, — piebilda Gorelovs. — īstenībā mēs bijām pilnīgi izlaiduši no acīm, ka mūsu «Pionierim» ledus ir tas pats ūdens. Un. ja mēs nevēlētos paātrināt zemūdenes atbrīvošanos, tad va­rētu … es negribu to teikt, aizvainojot biedru Cižovu . . . iztikt pat bez viņa ultraskaņas lielgabala. Pilnīgi pietiek ar dīzēm un nokaitēto korpusu, lai izkausētu ledus sienu kā sviestu ar karstu adatu. Tikai, kā redziet, diemžēl, mēs neviens neiedomājāmies tik vienkāršu atrisinājumu. Un es varu tikai apsveikt sevi un mūs visus, ka strādājam tādā zemūdenē, kāds ir šis padomju tec'nnikas brīnišķīgais ražojums, un tik atjautīga un izdomas bagāta kapteiņa vadībā, kāds ir mūsu Nikolajs Borisovičs! Plāns ir lielisks, tikai ātrāk, nekavējoties jāstājas pie tā realizēšanas, lai nezaudētu dārgo laiku.