Divu okeānu noslēpums

—   Ho, ho, ho! Zemūdene! Kas tad tā, pie joda, par zemūdeni! Šitā tagad nav vis zemūdene, bet īstena led- urbe! Saproti? Ledurbe! Ledurbe! Ho, ho, ho!

Lielā sajūsmā viņš purināja nabaga Krāmeru kā lā­cis jaunu, tievu kociņu.

Sarkanajā stūrītī nošalca skaļi smiekli.

—   Ledurbe!

—   Ledurbe!

—   Bravo, Skvorešņa!

—   Vārds vietā!

—   Zemūdene — ledurbe! — aizgūtnēm skaļi smieda­mies, spiedza Pavļiks.

Marats nogāja kaktā un noguris, satraukts atlaidās atzveltnī. Pie viņa pienāca pietvīkušais Kozirevs.

—   Nu, Marat? Kā iet tavam chronometram?

—   Tāpat kā tavam … — atmeta ar roku Marats.

Kozirevs draudzigi pasmaidīja un pietupās līdzās Ma­rata krēslam.

—   Tagad, es domāju, tas vairs nav nekāds noslē­pums, — viņš sacīja. — Vai nepateiksi, ko tu gribēji ierosināt? Tas mani ļoti… nu … intriģē.

—    Kāpēc gan ne? Protams, varu pateikt… Es gri­bēju ierosināt, lai ledu griež ar elektriskās strāvas nokai­tētām trosēm. Lai iznāktu milzīgi bluķi visas ledus sienas platumā, slīpi nogrieztu ķīļu veidā. Pēc tam ar spridzinā­šanu tos novelt un sagāzt ūdenī. Šķiet, tas būtu gājis diezgan ātri. Bet ko tu izdomāji?

—    Bet es… vai tikai tu ticēsi? — Kozirevs pievirzī­jās Maratam tuvāk. — Ticēsi vai ne, es izdomāju ledus sienu sagraut ar koncentrētu lielgabala skaņu … Tā, kā to dara patlaban. Goda vārds! Bet, kas attiecas uz kvēli, pasaku atklāti, neiedomājos … — Viņš sāka bužināt savu rūsgano matu cekulu. — Bet varbūt arī iedomātos, ja bi­jis laika …

Durvīs parādījās vecākais leitnants Bogrovs.

—    Biedri! — viņš skaļi sacīja. — Kapteinis pavēlēja izklīst pa kajitēm. Atpūsties! Gulēt! Trauksme beigusies, bet trauksmes apstākļi paliek. Gulēt! Gulēt! Žiglāk, biedri…

—   Bet vai zemūdene jau dziļi ieurbusies ledus sienā, biedri vecākais leitnant? — jautri un skaļi ievaicājās Matvejevs.

—   Gandrīz divdesmit metrus …

Tikko vecākais leitnants paguva izteikt šos vārdus, kad kuģi no viena gala līdz otram gandrīz reizē satricināja divi pērkonīgi grāvieni, kam sekoja apdullinoša dārdoņa. Grīda kajitē strauji nosvērās, un pēkšņajā tumsā visi, kas atradās sarkanajā stūrītī, notriekti no kājām, kā dzīvu ķermeņu jūklis aizripoja līdz priekšējai sienai. Elektriskā gaisma bija nodzisusi, ultraskaņas lielgabala dunoņa no- klususi. Bet jau nākošajā mirklī, tūdaļ pēc grāvieniem, zemūdene izdarīja spēcīgu rāvienu atpakaļ, tās korpusā kaut kas briesmīgi nobrakšķēja, noklusa, un grīda kajitē uzreiz izlīdzinājās. Dzīvais kamols atvēlās no sienas, un, kad iestājās klusums, bija dzirdamas tikai apspiestas la­mas, cilvēku elsas un ķermeņu masas piespiestā Pavļika vaidi .. .

IVnodala cauri klintij un ledum

Pirmais, visstiprākais trieciens ķēra kapteini mirklī, kad viņš, sēdēdams pie galda centralajā postenī, uzma­nīgi apskatīja reljefa kartē to Dienvidu Ledus okeana daļu, kur tagad varēja atrasties aisbergs ar tajā ieslēgto zemūdeni Kapteinis ar tādu spēku tika triekts pret galda malu, ka mirklī iestājusies tumsa viņam šķita radusies no neizturamām sāpēm krūtīs. Tai pašā laikā viņš dzirdēja, ka līdzās nokrita kas smags, šķindēdami plīsa stikli un atskanēja klusi vaidi. «Sadursme . . . Nogruvums . ..» pa­vīdēja domās. Uz vadības pults iedegās sarkanās spuldzī­tes: «Avārijā! Avārijā!» Viņš pietrūkās kājās, sagrīļojās uz slīpās grīdas un, aizelsdamies aiz sāpēm krūtīs, metās kaktā, skaļi noskaldīdams komandu:

—   Atpakaļ! Ar desmit desmitdaļām ātruma!

Jau kaktā, kur stāvēja skapītis ar autonomā apgaismo­šanas tīkla akumulatoriem, kapteinis, griezdams ieslē- dzēja galviņu, sadzirdēja saraustītu un klusu, gandrīz čukstošu balsi:

—   Tieši … tā … atpakaļ! …

Spēcīgs grūdiens atpakaļ atkal tikko nenotrieca viņu no kājām.

—   Stāt! Atpakaļ!

—   Tieši ta . . . — balss pārtrūka.

Vienlaikus ar īsu čirkstoņu ārpusē spuldzēs iedegās gaisma, migla acīs izzuda, viss kļuva skaidrs.

Pie vadības pults ar asinīm noplūdušu seju uz ce­ļiem stāvēja leitnants Kravcovs. Viņa augšup paceltās rokas pie pogām un taustiņiem krampjaini žņaudza pults malu. Acis bija puspievērtas. Kapteinis piesteidzās klāt, mēģināja viņu piecelt, bet leitnants neatlaida rokas no pults malas.

—   Maiņu … — viņš nočukstēja, nolaizdams galvu pret sienu zem pults.

Durvis ar troksni atvērās un ieskrēja vecākais leit­nants Bogrovs.

—   Pašā laikā, Aleksandr Leonidovič, — iesaucās kap­teinis. — Nomainiet sardzē leitnantu, viņš ir ievainots.

Divatā viņi leitnantu piecēla un nosēdināja atzveltnī. Tad, nemanot paberzēdams krūtis un aiz sāpēm viebda­mies, kapteinis piegāja pie galda un pieslēdza mikrofonu kuģa kopējam radiotīklam. Visās zemūdenes telpās atska­nēja skaidri, precizi komandas vārdi.

* *

*