Divu okeānu noslēpums

Reproduktorā atskanēja vecākā leitnanta Bogrova balss:

—   Biedri Lordkipanidze un Šelavin, — centralajā pos­tenī pie kapteiņa!

Centralajā postenī, kas bija apgaismots mazliet vā­jāk, nekā parasts, zoologs un Šelavins ieraudzīja kapteini, vecāko leitnantu Bogrovu un leitnantu Kravcovu. Pie va­dības pults sēdēja vecākais leitnants. Leitnants Kravcovs bija puszviļus atlaidies atzveltnī; viņš bija bāls, piere pārsieta ar mutautu, kam pie labajiem deniņiem spiedās cauri asiņains plankums, zem vaigubārdas sūcās asins strūkliņa.

—   Lord! — kapteinis strauji uzrunāja zoologu. — Sniedziet palīdzību leitnantam. Avārijā viņš nogāzās no krēsla un pārsita galvu . . . Ivan Stepanovič! Aisbergu iekšējā strukturā notikušas izmaiņas. Tā iekšienē no tu­neļa velves atšķēlies kāds blāķis un uzkritis zemūdenes priekšgalam. Atraujoties atpakaļ, mums izdevies zem­ūdeni no šī blāķa atbrīvot. Sis blāķis neapšaubāmi ir blī­vāks par ledu. Palūkojieties ekrānā! Redziet?… Uz iepelēkā, caurspīdīgā ledus fona, kas atspoguļojas gan­drīz pār visu ekrānu, priekšā guļ tumša ēna. Domāju, ka tā ir klints, ko šļūdonis no kontinenta aiznesis jūrā. Kā­das ir jūsu domas?

Okeanografs sakārtoja brilles, brītiņu padomāja, ar kalsnajiem, garajiem pirkstiem braucīdams savu

pinkaino, reto bārdiņu, un, kamēr zoologs veda leitnantu Kravcovu uz slimnīcas kajiti, vaicāja:

—   Nikolaj Borisovič, — vai ultraskaņas lielgabala stari dziļi iespiežas ledus masā, atļaujiet jums jautāt?

—  Manāmu iespaidu uz ledus strukturu stari atstāj līdz sešu metru dziļumā, taču tie iespiežas, lai gan ne tik intensivi, protams, vēl dziļāk.

—   Ahā! . .. Esmu pārliecināts, Nikolaj Borisovič, ka jums taisnība. Tā neapšaubāmi ir klints … — Okeano­grāfs vēlreiz sakārtoja brilles, noklepojās un kā profesors, kurš gatavojas nolasīt studentiem lekciju, turpināja: — Slīdot starp kalnu grēdām uz jūru, šļūdoņi bieži nes līdzi klintsbluķus, kas vai nu paši tiem uzkrituši atmo­sfēras ietekmē — temperatūras svārstības, vējš, lietus, saule, — vai ari paši šļūdoņi tos atrauj klinšainās aizās un ielejās, pa kurām iet šļūaoņu ceļš. Sos klintsbluķus ilgajā šļūdoņa ceļā uz jūru ik gadus pārklāj jaunas un atkal jaunas sniega nogulas, kas sacietē un beidzot pār­vēršas ledū. Tā klintsbluķi paliek vidū, šļūdoņa ledus masā. Kad no jūrā slīdošā ledāja atšķelas un virs ūdens uzpeld ledus kalni, nereti to vidū atrodas tādas, ja atļauts teikt, rozines un bieži milzīga lieluma. Acīm redzot arī mūsu aisbergs nes sevī līdzīgas izcelsmes klinti. Ultra­skaņas stari un nokaitētā zemūdenes korpusa siltums, dziļi iespiežoties ledū, ap klinti to atkausēja, un klints, vairs nesaturēta, nogāzās uz zemūdenes. Tādā kārtā . . .

—   Saprotu … — šo ieilgstošo lekciju pārtrauca kap­teinis, kas līdz šai vietai bija klausījies ar stoicisku pacietību. — Spriežot pēc trieciena stipruma, klints nav nekāda mazā un vieglā. Galvenais tomēr ir tas, ka tā aizšķērsojusi mums ceļu …

Kapteinis iegrima domās, lēni atlaidās krēslā pie galda un sāka strauji bungot ar pirkstiem. Šelavins no­ņēma brilles, izvilka no kabatas mutautiņu un ņēmās cī­tīgi apslaucīt stiklus, mirkšķinādams un piemiegdams tuvredzīgās acis. Visi klusēja.

Beidzot vecākais leitnants klusu sacīia:

—  Vai nepadot atpakaļ, atgriezties lāsmenī un iz­lauzties citā vietā?

Kapteinis noraidoši papurināja galvu:

—    Vispirms šeit pat jāizmēģina visas iespējas. Es nevaru velti zaudēt divpadsmit stundas, ko esam izlieto­juši šim tunelim.

—   Izkausējiet klinti, Nikolaj Borisovič, — Šelavins sacīja. — Viscietākie kalnu ieži izkūst pie temperatūras, kas nav augstāka par tūkstoš trīs simti līdz tūkstoš pieci simti grādiem. Piemēram, diabazs elektriskā martena krāsnī kūst pie tūkstoš piecsimt grādu temperatūras. Tur­pretī mūsu rīcībā ir divi tūkstoši, bet ar rezervēm pat divi tūkstoši divi simti grādu…

—   Bet tas taču iespējams tikai krāsnī… Še turpretī klinti varēs sakarsēt tikai no vienas puses, turklāt tai ap­kārt atrodas atvēsinošs ledus. Būs vajadzīgs vēl ilgāks laiks nekā biedra Bogrova projektam.

Reproduktorā atskanēja balss:

—   Biedri komandier! Runā galvenais elektriķis Kor- ņejevs. Atļaujiet ziņot: apgaismošanas tīkls atjaunots. Priekšgala lielgabalam dota strāva.

—   Lieliski, — kapteinis atbildēja. — Pievienojiet strāvu apgaismošanas tīklam. — Un, pagriezies pret ve­cāko leitnantu, sacīja: — Dodiet rīkojumu, Aleksandr Leo- nidovič, ka visur jāizslēdz autonomie akumulatori. Pie priekšgala lielgabala lai gaida manus rīkojumus. Esmu nodomājis, — viņš turpināja, paceldamies no krēsla, — sa­graut klinti ar ultraskaņas lielgabalu un pēc tam to tara­nēt. Ja koncentrēti ultraskaņas stari spējīgi stundas laikā saārdīt ledu desmit metru dziļumā, bet minerālu divas vai trīs reizes lēnāk, tad divu triju stundu laikā tie tiks gala arī ar šo klinti. Nedomāju, ka tās biezums pārsniedz pie­cus metrus.

Šelavins piekrītoši pamāja ar galvu.