Divu okeānu noslēpums

Ultraskaņas lielgabals turpināja strādāt bez pārtrau- kūma ar pilnu jaudu, korpusa temperatūra joprojām tu­rējās ap divtūkstoš grādu. Ar dīzu agrāko spiedienu, ver­došā ūdenī, tvaika strūklās un mākoņos, ar vairāk nekā trīs metru lielu ātrumu stundā zemūdene kveldēja sev ceļu caur ledus sienu uz brīviem ūdeņiem. Stunda ritēja pēc stundas. Pie mašīnām un aparatiem regulāri mainījās sardzes, vienmuļā, spēcīgā lielgabala duna it kā vate iegula cilvēku ausīs. Puse ledus masas jau uzveikta, priekšā vairs tikai trīsdesmit, nu vairs tikai divdesmit metru. Sasprindzinājums uz kuģa pieauga. Vai drīz? Vai arī tālāk viss ritēs tikpat labi? Vai pašās beigās neuz- bruks kāda jauna nelaime?

Kad zemūdenes korpuss bija ieurbies tunelī sešdesmit piecus metrus un pēc aprēķina vairs tikai vienpadsmit metru šķīra to no brīvības, dobja dunoņa satricināja visu milzīgo aisbergu no apakšas līdz pašai augšai. Briesmīga sprādziena dārds aizvēlās pa tuneli, un tai pašā mirklī, kā milzīga viesuļa sagrābta, zemūdene izdarīja milzīgu lē­cienu un drāzās uz priekšu …

No negaidītā grūdiena tikko noturējies kājās, kaptei­nis pārlaida acis ekranam — un iekliedzās.

Tumšais plīvurs, kas visu laiku tika klājis ekrānu, ka­mēr zemūdene lauzās cauri ledus slānim, bija izzudis; ek­rana jumolā un apakšējā joslā zaigoja parastais gaišais plašums; pa ekrānu strauji aiztrauca vijīgās zivju ēnas, līgojās medūzas ar nokarenām taustekļu bārkstīm.

Aiz pārsteiguma mirkli sastindzis, kapteinis neparasti skanīgā balsī pēkšņi skaļi iesaucās:

— Brīvos ūdeņos! Izmesti no aisberga!

Ledus kalna zemūdens daļu bija izskalojuši apakšējie, samērā siltie ūdens slāņi, un tajā izveidojušies daudzi dziļi iedobumi, alas, grotas. Vienai no šīm alām, lauz­damās caur ledus masu, bija tuvojusies zemūdene. Kad no alas aklā gala to šķīra vairs tikai kādi trīs metri, mil­zīgais tvaika spiediens kuģa priekšgalā saplosīja plāno, turklāt ultraskaņas lielgabala sairdināto šķērsli un zem­ūdeni izmeta no tuneļa gluži kā artilērijas šāviņu.

Šelavins pats pārliecinājās, ka viss noticis taisni tā, kad pēc viņa neatlaidīgā lūguma zemūdene atgriezās pie ledus kalna un viņš varēja apskatīt interesanto aisberga zemūdens daļu. Tomēr okeanografam neizdevās apskati

izdarīt tik rūpīgi, kā viņš to vēlējās. No zemūdenes viņu nemitīgi aicināja ātrāk atgriezties uz kuģa un neļāva no­beigt pētījumus pēc paplašinātās programas, ko zi­nātnieks bija sastādījis.

Visi steidzās, visi vēlējās jo drīzāk atstāt šo nelai­mīgo vietu, aizbraukt jo tālāk no drūmā ledus cietuma, kur viņiem uz ilgiem, mocošiem mēnešiem bija draudējis nožēlojamu gūstekņu liktenis.

Tiklīdz aiz Selavina pacēlās izejp-latforma un cieši aiz- darījās izejkameras durvis, divdesmit pirmajā jūlijā pulk­sten divos zemūdene uzņēma kursu uz ziemeļiem un, gluži kā brīvībā izsprucis putns, strauji aizlidoja Klusā okeana neaptveramajos plašumos.

V nodaĻa DIENVIDU SAULGRIEŽU LOKS

Neparasti drūmā garastāvoklī zoologs tikko bija at­stājis kapteiņa kajiti pēc garākas sarunas par zemūdenes nākamo dziļūdeņu staciju. Pietura bija paredzēta tajos okeana rajonos, kur uz četrdesmitā dienvidu platuma grada aukstā Humbolta straume, kas apskalo Dienvid­amerikas rietumu krastus, saskaras ar siltajām strā­vām — Dienvidu ekvatoriālās straumes atzariem.

Sastapis gandrīz pie pašām kapteiņa kajites durvīm Gorelovu, zoologs iejautājās:

— Ko jūs teiktu, Fjodor Michailovič, par nelielu, sešu līdz septiņu stundu ilgu ekskursiju pa okeana dibenu? Jūs jau sen, ja tā var izteikties, neesat izvēdinājis galvu … Nu? Ko jūs teiksiet?

Acīm redzot zoologa negaidītais priekšlikums Gore­lovu pārsteidza. Trijās iepriekšējās stacijās Klusajā okeānā pa ceļam no Antarktikas strādāja tikai zoologs, Še­lavins un viņu parastie pavadoņi — Cojs, Pavļiks, Skvo­rešņa un Matvejevs. Gorelovs reiz bija mēģinājis piedā­vāt arī savus pakalpojumus, taču viņu laipni noraidīja atsaucoties uz kapteini. Kapteinis, pēc zoologa vārdiem nebija ar mieru atlaist ārpus zemūdenes palīgā zoologam zinātniskajos darbos vairāk par diviem cilvēkiem no ko­mandas un turklāt pirmām kārtām ieteica kā speciālistus ūdenslīdējus izmantot Skvorešņu un Matvejevu. Pēc šā neveiksmīgā mēģinājuma Gorelovs vairs neieminējās par savu līdzdalību zemūdens ekskursijās. Tāpēc nebija brī­nums, ka, tagad saņemot zoologa uzaicinājumu, Gorelovs pirmajā acumirklī mazliet samulsa, pēc tam sirsnigi no­priecājās.

—   Ļoti pateicos jums, Arsen Davidovič, — viņš smai­dīdams atbildēja. — Ar lielāko prieku iešu jums līdz… Citādi galīgi esmu sasmacis šajās apaļajās sienās.

—   Nu, lieliski! — sacīja zoologs. — Pēc divām stun­dām zemūdene apstāsies, esiet gatavs uz šo laiku. Satik­simies izejkamerā tieši pulksten sešpadsmitos.

Un pagriezies zoologs steidzīgi devās pa gaiteni uz savu laboratoriju.

Gorelovs, nepakustēdamies no vietas, pavadīja zoo­logu ar viegli piemiegtu acu skatienu, tad devās uz savu kajiti.