Divu okeānu noslēpums

Pulksten sešpadsmitos zemūdene nekustīgi sastinga trīs tūkstoš metru dziļumā gandrīz pie paša okeana di­bena. Izejkamerā bija sapulcējušies ekskursijas dalībnieki. Pirms apģērbšanās zoologs palūdza savu grupu — Go- relovu, Coju un Pavļiku — turēties viņa tuvumā, neaiz­peldēt tālu prom, jo darbs būšot kolektivs.

Pēc dažām minūtēm septiņi skafandros tērpti cilvēki bija gatavi atstāt zemūdeni. Vienīgi Gorelovs un zoologs vēl bija bez ķiverēm. Tieši tobrīd, kad dežurējošais ūdens­līdējs Krutic'kis, kas palīdzēja ekskursantiem apģērbties, gribēja likt zoologam galvā ķiveri, kamerā aši ienāca Sjomins un Orechovs.

—   Nu, kā? Jau beidzat? — komisārs vaicāja Krutic- kim. — Jūs esat mums vajadzīgs. Kapteinis pavēlēja pār­baudīt ūdenslīdēju piederumu noliktavu.

—  Tūdaļ atbrīvošos, biedri komisar, — Krutickis at­bildēja, — tikai divas ķiveres vēl jāuzliek.

—   Nu labi, beidziet mierīgi, nesteidzieties.

Orechovs piegāja pie Gorelova, ar interesi aplūkodams

viņa garo, metālā iekalto stāvu.

—   Cik daudz mantu jums pie jostas, — viņš sacīja, uzmanīgi aptaustīdams cirvīti, duncīti, rokas rezerves laternu; viņš pataustīja atsperu dukura tīkliņu, atvēra patronsomu ar vadības pulti, ielūkojās visās spraugās, zem vāciņa, tad atāķēja elektriskos cimdus, izvērsa tos otrādi un apskatīja iekšpusi. — Varat iedomāties, es ne reizi neesmu atstājis zemūdeni! Nekad neatliek laika. Saimniecība, sīkumi, izsniegšana, orderi, paraksti… E, žēl gan! Brauciens beigsies, bet es nedabūšu paplunčāties pa okeana ūdentiņu!

Runādams viņš staigāja Gorelovam apkārt, no visām pusēm vērīgi aplūkodams tā skafandru.

Mazliet piemiedzis acis, Gorelovs viņu vēroja, viņa rokas, vientiesīgo seju, tad teica:

—  Ja jau tik ļoti vēlētos, atrastu arī laiku. Redzētu daudz interesanta.

Krutickis beidza ietērpt zoologu un pacēla Gorelova ķiveri:

—   Atļaujiet, biedri intendant.

—   Lūdzu, lūdzu … — Orechovs sarosījās un pasmai­dīja. — Bet kur ir biedra kara inženiera ekskursiju soma? … Ahā, lūk, šī! Interesanti.

Viņš atvēra ekskursiju somu un ar jautru ziņkāri pa­rakņājās tajā, izņēma no somas kabatām dažādus sīkus ekskursiju instrumentus, pārcilāja tos un salika atpakaļ: — Nu, te es gan neko nesaprotu … Tas jau attiecas uz zinātnisko resoru . .. Vai beidzāt, Kruticki? Nāciet āt­rāk. Mēs gaidīsim jūs noliktavā.

Sveicinot pamādami ar roku, komisārs ar Orecbovu atstāja kameru. Krutickis pēdējo reizi rūpīgi apskatīja metālā'ietērptos slāvus, apmierināti pamāja ar galvu un arī izgāja. Pēc mirkļa bija dzirdama dobja burzguļošana: ūdens sāka ieplūst kamerā.

Ekskursanti vēl nebija paguvuši attālināties pat dažus kilometrus no zemūdenes, kad Gorelovs sapīcis paziņoja zoologam, ka viņa laterna uz ķiveres nodzisusi.

—   Atļaujiet, Arsen Davidovič, atgriezties uz zemūdeni un laternu izlabot. Bez tās neuzdrošinos doties jums līdzi. Es jūs ļoti lūdzu, Arsen Davidovič, pastrādājiet pagaidām tepat, zemūdenes tuvumā. Es mirklī aizšaušos turp, la­ternu izlabošu un atgriezīšos pie jums. Vai var?

Mirkli šaubījies, zoologs piekrita, izsauca zemūdeni un paziņoja notikušo. Krutickis saņēma no centrālā pos­teņa pavēli sagatavot izejkameru Gorelova uzņemšanai.

Pēc piecpadsmit minūtēm Gorelovs atkal atstāja zem­ūdeni. Laternas bojājums bija niecīgs: slēdža stienītis vadības pultī bija saliekts, laikam paša Gorelova neuzma­nīgas kustības dēļ, un noticis atvienojums. Kad Gorelovs izgāja no kameras uz nolaižamās platformas, laterna at­kal spilgti dega. Bet, tiklīdz viņš ienira tumšajā dziļumā, gaisma no jauna nodzisa. Tomēr šoreiz Gorelovs nevie­nam to neziņoja. Necaurredzamajā tumsā viņš klusu ap- peldēja apkārt zemūdenei, tik tikko ar roku pieskardamies tās apvalkam, piepeldēja pie kuģa pakaļējā gala un sa­taustīja centrālās dzinējdīzes atveri. Uzmanīgi, cenz­damies ar savas piedurknes metālu nepieskarties dīzes metalam, Gorelovs iebāza roku dīzes atverē. Roku līdz plecam iebāzis vēl karstajā sadedzināšanas kamerā, viņš ilgi tur gramstījās. Beidzot, tikpat uzmanīgi kā iepriekš, Gorelovs izvilka roku no kameras. Rokā viņš turēja nelielu kubveida kastīti.

Mazliet paknibinājies, Gorelovs noņēma no tās kaut ko līdzīgu cietai metala uzmavai un aizmeta prom. Tagad Gorelovam rokās palika pazīstamā kastīte ar pauguri- ņiem, podziņām un izcilnīšiem, ar saliektā veidā piestip­rinātām garām adatām un smalkas stieples kamolu. Go­relovs ielika kastīti ekskursijas somas kabatā, somu aiz­slēdza, uzmeta uz muguras un peldēja atpakaļ pie izejka- meras nolaižamās platformas. Se uz viņa ķiveres spilgti iedegās laterna un, nepārtraukti izsaukdams zoologu, Gorelovs aiztrauca dziļumu tumsā starp šur un tur uz­liesmojušajām zemūdens iemītnieku krāsainajām ugun­tiņām …

* * *